Arī Lilita uzrāpās kokā un pamirusi sēdēja starp tā zariem. Tikai klusi, cik klusi vien varēja, pukstēja viņas sirds. Mežā taču kustības nodod! Visapkārt jau modās nakts dzīve. Sprauslāšana, ņaudēšana, rēkoņa, zaglīgi mīkstu ķepu soļi draudīgi ielenca Lilitu no visām pusēm.
Piepeši savannas tumsu pāršķēla tievs gaišzils stars. Tas kā milzu tausteklis klejoja pa zāli un kokiem, un zvēri šausmās bēga no tā.
Tad kaut kur debesīs nodārdēja pērkon- dimdoša skaņa, kurā gandrīz nevarēja pazīt Bezvārža balsi.
— Lilita! Kur tu esi? Es tevi meklēju. Nāc šurp gaismā, Lilita!
Balss riņķoja pār savannu kā putns, kam pazudis mazulis, te tuvodamās, te attālinādamās, un kopā ar to, saplosīdams tumsu, svaidījās mirdzošais gaišzilais stars.
Bet Lilita sēdēja nekustīgi, acis piemiegusi; viņai, tāpat kā zvēriem, naktī bija bailes no apgaismojuma.
Bezvārdis atrada viņu rītausmā. Viņa stāvēja zem koka pilnīgi kaila un kā apburta vērās uz ķirbi, kas bija pilns ar ūdeni, un uz saišķi augļu ar mīkstu mizu.
— Lilita! Beidzot! — priecīgi iesaucās Bezvārdis, pastiepdams viņai pretī roku.
Meitene apgriezās, taču tūlīt viņas skatiens atgriezās pie barības, kas tik noslēpumaini bija uzradusies.
Viņš redzēja, ka viņas lūpas no sasprindzinājuma puspavērtas, uzacis sarauktas kopā kā divi līkloču tekoši strauti. Šķiet, viņa pūlējās ieklausīties kādās tālās skaņās.
— Kas ar tevi notiek? — Bezvārdis bažīgi jautāja.
Lilita izklaidīgi un nepacietīgi pasmaidīja. Viņa patlaban nespēja runāt, tāpat kā to nespētu mežs, kurš tomēr nekad nepaliek mierā, tādēļ ka vējš laiku pa laikam pāršķirsta tā zaļās cirtas, bet pāri lidojošie mākoņi uz- vējo tam valgmi un vēsumu.
Lilita klusēja, kā klusē zāle, kaut gan arī zāle izslienas vienā ritmā ar zemes elpu, aug, kustas, atver un aizver savu vainadziņu. Un pavisam mēms, nenoteikts var likties ūdens, kas aizplūst caur pirkstiem. Bet kur gan vēl rodas vētraināki saviļņojumi? Tā jau ir: cilvēka sirds ir stihijas kopija miniatūrā.
Neko nesapratis, Bezvārdis nepacietīgi paņēma Lilitu pie rokas un veda uz lidaparātu. Viņa nepretojās, tikai visu laiku grieza galvu atpakaļ, lai pavērtos uz vientuļo koku ar pelēko, taisno stumbru. Pirmajos saulstaros tā miza šķita rožaina. Saule kāpa pār savannu, visas dzīvās būtnes bija laimīgas, Lilita klusībā smaidīja.
Krasas un skaņas! Atklājās, ka tā ir vesela pasaule, kuru Lilita līdz šim bija redzējusi nesaredzēdama un dzirdējusi neieklausīdamās. Līdz šim viņu saviļņoja tikai smaržas — sīvās un asās. Bet ko viņa zināja par krāsu? Par gaišzilo, kas miglā neizzuda? Par violeto, kas viņu tik ātri iemidzināja tajā vienīgajā naktī, ko viņa pavadīja uz lidaparāta — toreiz, kad Bezvārdis bija viņu uzmeklējis mežā? Par palso, kas padarīja laoliešu mājas tērpus tik tīkamus acij? Par nomācoši pelēko — krēslas krāsu, kas sedz glūnīgo slepkavības stundu mežā?
Skaņās Lilita parasti samanīja tikai vibrāciju, toņa paaugstināšanos un pazemināšanos, sitiena mehāniskā spēka pieaugumu. Jēgu viņa nemeklēja, protams, ja vien tas nebija kāds signāls.
Tā viņa tagad stāvēja, pamirusi, nepazīstamā skanējuma satricināta, pārakmeņoju- sies; viņas acu zīlītes bija izpletušās, iekšējie orgāni saspringuši. Smagums krūtīs nomāca un tai pašā laikā paplašināja asinsvadus; neredzamas asinis aizplūda no Lilitas kā viegls, spārnots mākonītis, ko viņa nenojauzdama bija nēsājusi sevī.
Mūzika plūda kā putnu koris, trillināja kā svilpīte, lika saspriegties cīnītāja muskuļiem, rībēja un smējās kā bungas. Melodijā mijās spēks un grācija.
Zeme zern Lilitas kājām aizvien vairāk zaudēja realitāti, smeldzoša sajūsma piepildīja viņas ķermeni, vaigi un lūpas nobālēja, un galu galā, viegli nopūtusies, viņa mīksti novēlās zālē.
Vēl izskanēja dažas taktis, Bezvārdis strauji izslēdza stereofona spoli. Pirmā mūzikas stunda bija beigusies.
… Tajā agrajā rītā, kad viņš atveda Lilitu pie lidaparāta, viņa diezgan ātri sāka orientēties sprādzēs un piedurknēs. Pēc brītiņa viņa parādījās sudrabotā kosmonauta kombinezonā ar augstu sarkanu apkakli, sarkanām aprocēm un kabatām — un mežones vairs nebija! Tur stāvēja kalsns zēns, viņa pelēkās, iegarenās acis šķielēja gudri un mulsi.
Bezvārdis klusībā zūdījās, ka jau agrāk nebija padomājis, cik lielā mērā apģērbs izskaistina smadzeņotā kustības un visu izskatu. Atturīgo laoliešu acu priekšā bija noticis brīnums: viņi neviļus sajuta, ka Lilita ir vienāda ar viņiem.
Kaut gan Bezvārža ceļabiedriem vajadzēja īstenot lielu mērķi, viņi bija palikuši tādi paši kā agrāk: viņi domāja Laolas-Lialas mērogos. Tikai Bezvārdī sāka mosties vispasaules solidaritātes alkas. Tagad viņš bieži vien domāja kā dzejnieks: laikmetā, kad uz Laolas-Lialas bija sākušies ārpus- valodas sakari, tas šķita dīvaini, arhaiski. Tomēr tieši domāšanas tēlainība noveda viņu pie jaunu dzīves normu izpratnes sliekšņa, tāpat kā, piemēram, māksla vienmēr ir izziņas sākums un zinātnes pirmierosinātāja.
