— Es aizeju, Lilita, — Bezvārdis teica. — Es nekad vairs neredzēšu tevi, un tu ne­redzēsi mani. Jau tūkstoš gadu pagājis, kopš mēs atstājām savu zemi, un vēl tūkstoti mēs pavadīsim atpakaļceļā. Tos, kas būs pali­kuši dzīvi, uz Laolas-Lialas sagaidīs tās stingrā, disciplinētā tauta. Visi vienādi ve­seli, spēcīgi, gudri, skaisti… Nē, tu nekā nesapratīsi, mana nabaga Lilita, tā ir tava laime, ka cilvēci gaida miljons meklējumu gadu. Ja tu zinātu, kā es mīlu tevi un tavu Zemi!

Vārdu «mīlu» viņš izrunāja nevis tabundas cilts valodā, kur tam bija vienpusīga un primitīva nozīme, un pat ne savā valodā, kā to kādreiz teica mūžam šrnaidošā Lihē, bet Elilas valodā, kur šim vārdam bija dziļa jēga, tas bija izteiksmīgs, iekšēja mirdzuma apgaismots.

—  Jā, es tevi mīlu, — viņš atkārtoja vien­kārši un brīvi, tā, kā izelpo gaisu. — Esmu bezgala pateicīgs, tu man palīdzēji saprast, ka mana sirds nav mirusi. Sis atklājums nav mazāk svarīgs kā jauna zvaigzne. Varbūt es vēl kaut ko paspēšu izdarīt savā mūžā, jo cilvēks, kurš pārtraucis darboties, īstenībā jau ir miris.

—   Kā — nekad neredzēšu? — Lilita plaši iepleta acis. — Vai tad es neiešu prom kopā ar tevi?

Bezvārdis pakratīja galvu.

—   Atceries, lidojošā olā tev trūka elpas. Un pie mums ir tikai tāds gaiss.

—   Tātad es palikšu viena? Mēs vairs ne­kad nenolaidīsimies pie Lielā ūdens? Tu man nerādīsi Baltā sniega laukus? Nestāstīsi par debesīm? Jūsu lidaparāts pacelsies gaisā, un tu aiziesi arvien tālāk? Uz visiem laikiem?

—  Jā. Mēs lidosim pa melno izplatījumu nedz ilgi, nedz arī īsu laiku, bet īstenībā bez­galīgi! Varbūt man paies tikai divas trīs de­žūras, bet tu, Lilita, jau būsi mirusi. Man pat nebūs par ko sapņot. Ilgi pirms tam, kad mēs sasniegsim savu planētu, uz Zemes cita citu būs nomainījušas neskaitāmas paau­dzes. Bet mēs dzīvosim un dzīvosim, lido­sim un lidosim …

Lilitas seja saviebās un nodrebēja. Viņa iekliegdamās nogāzās zemē; mati izrisa zālē, it kā koks būtu uzreiz nometis visas lapas.

Bezvārdis skumji raudzījās uz viņu. Cik skaļi bēdājas jaunība! Nelaime tai šķiet ne­panesama. Tomēr tikai nobriedis cilvēks zina, kas ir patiess izmisums, — asaru ne- atmaidzināts, tas spiež kā kapakmens. Nā­kotne bez cerībām …

—• Nē, — Lilita piepeši iesaucās, apņē­mīgi atmezdama galvu un noslaucīdama asa­ras. — Es te nepalikšu! Ja tu negribi mani ņemt līdzi, tad aizved uz Smaragda zemi, uz tā zaļā meža malu, kur tu mani atradi no rīta, kad pie koka bija nolikts ķirbis ar ūdeni. Es atkal gribu redzēt plankumainos zvērus. Smaragds man iemācīs palaist gaisā lidojošu šķēpu no saliekta zara. Es vairs nebaidīšos sāļās jūras! Un mācēšu dzīvot zem saules, kas izkausē iekšas.

—     Labi, — Bezvārdis laipni piekrita. — Notiks tā, kā tu vēlies. Ej, atvadies no Odama!

Lilita novērsās.

—   Es vairs nenakšņoju alā, — viņa no­čukstēja. — Odams pats iekur savu uguns­kuru.

Bezvārdis juta nepatiku un mulsumu. Tā­tad viņš, būdams visu šo laiku pārāk aiz­ņemts ar personīgajiem pārdzīvojumiem, Li­litas dzīvē daudz ko bija palaidis garām. Viņš zināja, cik ļoti Odamu bija satriekusi viņu ierašanās. Odams, kas nebaidījās no visstiprākā zvēra, atkāpās nezināmā priekšā: mēģināja iežēlināt, pat upurējot. Lao­lieši nekā nevarēja iesākt ar viņu. Viņu acu priekšā dzima māņticība, gandrīz reliģija, bet viņi bija bezspēcīgi.

Pamazām Odams savu baiļpilno neiz­pratni daļēji pārnesa arī uz Lilitu. Viņam tā sāka likties briesmīga. Odams vairs nepie- skārās sievai.

— Labi, — Bezvārdis īsi noteica, pārlaiz­dams atvadu skatienu pauguriem, tālajam kalnam, dzeltējošiem kokiem — tas bija ozolzīļu ievākšanas mēnesis. — Iesim, pirms aizlidošanas es vēl gribu tev šo to parādīt. Mums nav daudz laika.

Visu dienu viņš skaidroja viņai sviras teh­niku, meistaroja vienkāršus darba rīkus. Ko­ciņa vietā, ko atspieda pret krūtīm un tad krusteniski berzēja ar nūju, lai iegūtu uguni, Bezvārdis izgatavoja ierīci ar vidū izurbtu bedrīti. Mazliet saraucis pieri, viņš nolauza zaru un saliecis savilka to ar savu auklu no sintētiskām šķiedrām. Kad zars bija no­tīts ar auklu un nostiprināts vertikāli, to varēja griezt — tas vairs nebija grūti. Jau agrāk viņš bija parādījis Lilitai, kā plos­tam var piebūvēt malas un ķīli — tādējādi laivas pirrnparaugs ūdenī kļuva daudz stabilaks.

… Pēc tam gaismas lidaparāts vienmērīgi pacēlās un apmeta atvadu loku ap Zemi. Uz brīdi tas apstājās tikai virs Āfrikas sa­vannas, tur, kur tā aizsniedz okeāna pie­krasti.

Lilita kā sudrabots zirneklītis neilona diegā bezbailīgi nolaidās no augstuma un pēdējoreiz sveicinot pacēla roku — tas bija no laoliešiem pārņemts žests. Tūlīt viņai bla­kus kā no zemes izauga Smaragds — lun­kana, muskujaina būtne, kurai joprojām vī­rišķības mēraukla bija veiksmīgs lēciens.

Viņi šķērsoja saules pielijušo pļavu.

Bezvārdis nopūtās, kaut gan sajuta arī atvieglojumu. Lilitas, sudrabpelēkais kombi­nezons izgaisa starp koku stumbriem.

Laolieša acis aizklāja plēve.

Перейти на страницу:

Похожие книги