— Es aizeju, Lilita, — Bezvārdis teica. — Es nekad vairs neredzēšu tevi, un tu neredzēsi mani. Jau tūkstoš gadu pagājis, kopš mēs atstājām savu zemi, un vēl tūkstoti mēs pavadīsim atpakaļceļā. Tos, kas būs palikuši dzīvi, uz Laolas-Lialas sagaidīs tās stingrā, disciplinētā tauta. Visi vienādi veseli, spēcīgi, gudri, skaisti… Nē, tu nekā nesapratīsi, mana nabaga Lilita, tā ir tava laime, ka cilvēci gaida miljons meklējumu gadu. Ja tu zinātu, kā es mīlu tevi un tavu Zemi!
Vārdu «mīlu» viņš izrunāja nevis tabundas cilts valodā, kur tam bija vienpusīga un primitīva nozīme, un pat ne savā valodā, kā to kādreiz teica mūžam šrnaidošā Lihē, bet Elilas valodā, kur šim vārdam bija dziļa jēga, tas bija izteiksmīgs, iekšēja mirdzuma apgaismots.
— Jā, es tevi mīlu, — viņš atkārtoja vienkārši un brīvi, tā, kā izelpo gaisu. — Esmu bezgala pateicīgs, tu man palīdzēji saprast, ka mana sirds nav mirusi. Sis atklājums nav mazāk svarīgs kā jauna zvaigzne. Varbūt es vēl kaut ko paspēšu izdarīt savā mūžā, jo cilvēks, kurš pārtraucis darboties, īstenībā jau ir miris.
— Kā — nekad neredzēšu? — Lilita plaši iepleta acis. — Vai tad es neiešu prom kopā ar tevi?
Bezvārdis pakratīja galvu.
— Atceries, lidojošā olā tev trūka elpas. Un pie mums ir tikai tāds gaiss.
— Tātad es palikšu viena? Mēs vairs nekad nenolaidīsimies pie Lielā ūdens? Tu man nerādīsi Baltā sniega laukus? Nestāstīsi par debesīm? Jūsu lidaparāts pacelsies gaisā, un tu aiziesi arvien tālāk? Uz visiem laikiem?
— Jā. Mēs lidosim pa melno izplatījumu nedz ilgi, nedz arī īsu laiku, bet īstenībā bezgalīgi! Varbūt man paies tikai divas trīs dežūras, bet tu, Lilita, jau būsi mirusi. Man pat nebūs par ko sapņot. Ilgi pirms tam, kad mēs sasniegsim savu planētu, uz Zemes cita citu būs nomainījušas neskaitāmas paaudzes. Bet mēs dzīvosim un dzīvosim, lidosim un lidosim …
Lilitas seja saviebās un nodrebēja. Viņa iekliegdamās nogāzās zemē; mati izrisa zālē, it kā koks būtu uzreiz nometis visas lapas.
Bezvārdis skumji raudzījās uz viņu. Cik skaļi bēdājas jaunība! Nelaime tai šķiet nepanesama. Tomēr tikai nobriedis cilvēks zina, kas ir patiess izmisums, — asaru ne- atmaidzināts, tas spiež kā kapakmens. Nākotne bez cerībām …
—• Nē, — Lilita piepeši iesaucās, apņēmīgi atmezdama galvu un noslaucīdama asaras. — Es te nepalikšu! Ja tu negribi mani ņemt līdzi, tad aizved uz Smaragda zemi, uz tā zaļā meža malu, kur tu mani atradi no rīta, kad pie koka bija nolikts ķirbis ar ūdeni. Es atkal gribu redzēt plankumainos zvērus. Smaragds man iemācīs palaist gaisā lidojošu šķēpu no saliekta zara. Es vairs nebaidīšos sāļās jūras! Un mācēšu dzīvot zem saules, kas izkausē iekšas.
— Labi, — Bezvārdis laipni piekrita. — Notiks tā, kā tu vēlies. Ej, atvadies no Odama!
Lilita novērsās.
— Es vairs nenakšņoju alā, — viņa nočukstēja. — Odams pats iekur savu ugunskuru.
Bezvārdis juta nepatiku un mulsumu. Tātad viņš, būdams visu šo laiku pārāk aizņemts ar personīgajiem pārdzīvojumiem, Lilitas dzīvē daudz ko bija palaidis garām. Viņš zināja, cik ļoti Odamu bija satriekusi viņu ierašanās. Odams, kas nebaidījās no visstiprākā zvēra, atkāpās nezināmā priekšā: mēģināja iežēlināt, pat upurējot. Laolieši nekā nevarēja iesākt ar viņu. Viņu acu priekšā dzima māņticība, gandrīz reliģija, bet viņi bija bezspēcīgi.
Pamazām Odams savu baiļpilno neizpratni daļēji pārnesa arī uz Lilitu. Viņam tā sāka likties briesmīga. Odams vairs nepie- skārās sievai.
— Labi, — Bezvārdis īsi noteica, pārlaizdams atvadu skatienu pauguriem, tālajam kalnam, dzeltējošiem kokiem — tas bija ozolzīļu ievākšanas mēnesis. — Iesim, pirms aizlidošanas es vēl gribu tev šo to parādīt. Mums nav daudz laika.
Visu dienu viņš skaidroja viņai sviras tehniku, meistaroja vienkāršus darba rīkus. Kociņa vietā, ko atspieda pret krūtīm un tad krusteniski berzēja ar nūju, lai iegūtu uguni, Bezvārdis izgatavoja ierīci ar vidū izurbtu bedrīti. Mazliet saraucis pieri, viņš nolauza zaru un saliecis savilka to ar savu auklu no sintētiskām šķiedrām. Kad zars bija notīts ar auklu un nostiprināts vertikāli, to varēja griezt — tas vairs nebija grūti. Jau agrāk viņš bija parādījis Lilitai, kā plostam var piebūvēt malas un ķīli — tādējādi laivas pirrnparaugs ūdenī kļuva daudz stabilaks.
… Pēc tam gaismas lidaparāts vienmērīgi pacēlās un apmeta atvadu loku ap Zemi. Uz brīdi tas apstājās tikai virs Āfrikas savannas, tur, kur tā aizsniedz okeāna piekrasti.
Lilita kā sudrabots zirneklītis neilona diegā bezbailīgi nolaidās no augstuma un pēdējoreiz sveicinot pacēla roku — tas bija no laoliešiem pārņemts žests. Tūlīt viņai blakus kā no zemes izauga Smaragds — lunkana, muskujaina būtne, kurai joprojām vīrišķības mēraukla bija veiksmīgs lēciens.
Viņi šķērsoja saules pielijušo pļavu.
Bezvārdis nopūtās, kaut gan sajuta arī atvieglojumu. Lilitas, sudrabpelēkais kombinezons izgaisa starp koku stumbriem.
Laolieša acis aizklāja plēve.
