Logs uz bezgalību полностью

—          Profesor, kā jums izdevās uzņemt šo filmu? Daudzi kadri šķiet tik dabiski .. . Tādu ilūziju rada kaut vai tā baismīgā aina, kad nakts briesmonis aprij mazo mežoni…

Profesors Satajana nolieca galvu un pieklājīgi pasmaidīja.

—          Valona kungs, jūsu jautājums skanēja kā glaimojošs kompliments. Tomēr esmu spiests mazliet precizēt. Tas viss patiešām ir dabiski, kā jums labpatikās izteikties. Nav nekādu .. .ē.. .ē … triku. Viss tieši tā bija.

—    Bet tas taču nav iespējams!

—          Piedodiet! Centīšos jūs pārliecināt, ka ir iespējams. Neslēpšu arī to, ka ceru uz jūsu palīdzību.

—    Ko jūs vēlētos? Reklamēt filmu?

Satajana nevērīgi atmeta ar mazo, tuklo roku.

—          Ai nē, pagaidām nedomāju darīt to zināmu atklātībai …

—          Velti! Filmai varētu būt pārsteidzoši panākumi. Tā atnestu slavu un naudu.

—          Pateicos. Taču runa būs nar ko citu. Pavisam par ko citu. Man ir nepieciešams izdarīt aparatūrā dažus kon

struktīvus labojumus. Es runāju par videomagnētisko ierakstu aparatūru. Nepieciešams sasniegt ļoti lielu ātrumu …

—    Tā nav problēma.

—    Man tā diemžēl ir problēma. Ierakstiem nepieciešams ārkārtīgi liels ātrums.

—    Piemēram?

—    Simtiem tūkstošu kadru sekundē.

—    Simtiem tūkstošu?

—    Vēl labāk būtu — miljoniem, pat simtiem miljonu.

—    Oho, profesor, tas ir fantastiski!

—    Daudzi inženieri uzskata, ka tāds ātrums ir fantastisks. Pagaidām uzskata … Taču vienā no jūsu televīzijas studijām, Valona kungs, ir lielisks konstruktoru birojs, un, pēc manām domām, piemēram, inženieris Žaks Estergoms …

—    Vai jūs viņu pazīstat?

—    Esmu dzirdējis … par viņa darbiem.

Fransuā Valons — viens no lielākajiem Rietumu kino- televīzijas magnātiem — uzmeta sarunu biedram pētošu skatienu. Profesora Satajanas apaļajā, brūngani dzeltenajā sejā nepakņstējās ne vaibsts. Tajā bija tas pats sastingušais, laipnais smaids, vienīgi dziļi acīs aiz biezajiem briļļu stikliem bija vērojama saspringta cerība.

«Mana atbilde viņam, bez šaubām, ir ļoti svarīga,» Valons prātoja. «Savādi gan — bioķīmiķis un slavens psihiatrs interesējas par kino un televīzijas tehniku. Bet viņa filma ir drausmīga murgu vīzija, salīdzinājumā ar to ikviena moderna šausmu filma — grāvējs — ir naiva bērnu pasaciņa. Četrdesmit gadus esmu saistīts ar televīziju un kino, taču pat man nebija ne jausmas, ka iespējams uzņemt kaut ko tādu… Neticama realitāte … Kā viņš to filmējis? …»

—    Žaks Estergoms ir talantīgs konstruktors, — kino- rūpnieks beidzot sacīja. — Es viņu augstu vērtēju. Viņš daudz ko darījis, lai pilnveidotu aparatūru, it īpaši telpiskā attēla jomā . . . Taču jūsu prasības, profesor … Pat 2akam tas būs ciets rieksts.

—    Telpiskais attēls — tas ir tieši tas, kas man nepieciešams, — Satajana ātri ieminējās. — Telpiskais attēls un ātrums … Ļoti liels ātrums … Piedodiet, ka jūs pārtraucu.

Fransuā Valons paraustīja masīvos plecus.

—   Es jau teicu… Turklāt, profesora kungs, būšu atklāts: ja es tomēr uzskatītu par iespējamu atļaut Zakam Estergomam nodarboties ar to uzdevumu, kurš jūs interesē, — protams, ar tā daļēju risināšanu, jo runa var būt vienīgi par videoierakstu jau sasniegto ātrumu zināmu palielināšanu, — tādā gadījumā man jāzina, »kāds ir šī darba mērķis: jūsu mērķis, profesor, un … mans mērķis. Citiem vārdiem sakot — ko tas dos Fransuā Valona firmai?

—   Es gaidīju šo jautājumu. — Satajana, joprojām laipni smaidīdams, pamāja ar galvu. — Atbilde ir filma, kuru jūs nupat noskatījāties. Ļoti liels uzņemšanas ātrums dos jums iespēju, — protams, es jums zināmā mērā palīdzēšu, — bez lielām pūlēm un izdevumiem radīt filmas, kas būs līdzīgas redzētajai. Varu jums apgalvot, ka stila un sižeta ziņā tās būs neizmērojami daudzveidīgākas, nekā jums varētu uzrakstīt miljons talantīgu scenāristu. Jums vispār vairs nebūs vajadzīgi scenāristi, režisori, operatori, pat aktieri ne, nebūs vajadzīgi statisti, dekorācijas, izbraukumi dabas filmēšanai, kas tik dārgi izmaksā. Jūs uzņemsiet savas filmas nelielā, mājīgā laboratorijā, un štatos jums būs tikai daži cilvēki. Pēc tam pieredzējis montāžists, ieskaņošana — un varēsiet ķerties pie kopēšanas. Lai gan, manuprāt, arī ieskaņošanas problēmu vēlāk izdotos ievērojami pilnveidot, tas ir, pa- lētināt, izsakoties komerciālā valodā.

«Šķiet, esmu velti zaudējis laiku,» Fransuā Valons nodomāja. «Tūlīt viņš palūgs man naudu, lai pilnveidotu viņa paša aparatūru, un es pavēlēšu, lai sekretārs viņu izvada … Cik reižu neesmu sev solījies neielaisties nekādās darīšanās ar maniakiem … Taču filma ir interesanta … Varbūt viņš to gribēs pārdot? … Par šo filmu viņam varētu samaksāt…»

Valons pacēla acis pret griestiem, apsvērdams, cik irarēlu maksāt par profesora Satajanas filmu.

—    Protams, — īsu brīdi klusējis, profesors turpināja, — vienošanās mums būs jāpatur slepenībā. Visstingrākajā slepenībā . . . Pat no Zaķa Estergoma …