Salmans RušdiLūka un dzīvības ugunsReiz skaistā, zvaigžņotā naktī Kahani pilsētā, Alifbējas zemē, notika viena baisma lieta: divpadsmit gadu vecā Lūkas tēvs — stāstnieks Rašīds — pēkšņi un neizskaidrojami iekrita tik dziļā miegā, ka nekas un neviens nespēja viņu pamodināt. Lai izglābtu viņu no ieslīdēšanas mūžībā pavisam, Lūkam jādodas ceļojumā Burvju Pasaulē, kur jāizbrien cauri fantasmagorisku šķēršļu muklājam, lai nozagtu Dzīvības Uguni, kas ir bīstams un šķietami neiespējams uzdevums.Ar grāmatu Hārūns un Stāstu Jūra Rušdi pierādīja, ka ir viens no labākajiem mūsdienu fabulu autoriem — grāmata kļuva par vienu no iecienītākajām grāmatām dažāda vecuma lasītāju vidū. Hārūns tika sarakstīts kā dāvana viņa pirmajam dēlam, bet Lūka un Dzīvības Uguns — stāsts par Hārūna jaunāko brāli —, ir dāvana viņa otrajam dēlam divpadsmitajā dzimšanas dienā. Lirisks, vārdu spēlēm piesātināts stāsts ar spriedzes pilnu sižetu labākajās šādu stāstu par meklējumiem tradīcijās.No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere skanējis indarsss@inbox.lvSalmana Rušdi gramatas Apgādā "Atēna":Maura pēdēja nopūtaZeme zem viņas kājāmNiknumsHarūns un Stāstu JūraKlauns ŠalimarsSātaniskas vārsmasFlorences burveLūka un Dzīvības UgunsRedaktors Artūrs Pommers Mākslinieks Māris Jonovs Eduarda Paegles makets © Ingūna Beķere, tulkojums latviešu valodā, 2013 © Māris Jonovs, vāka dizains, 2013 © Apgāds "Atēna", 2013
Salmans Rušdi
Lūka un dzīvības uguns
“Rušdi ir ļoti izcils prozaiķis... mūsu visizcilākais.”
GUARDIAN *
“Rušdi piemīt reta valodas lietojuma meistarība, un, lasot viņa darbus, gribot negribot, sajūti varena prāta klātbūtni... Salmans ftušdi, neapšaubāmi, ir viens no mūsu dižākajiem stāstniekiem.” .
HERALD
Maģiskas pasaules svešas ij iekšā, ij ārā tur plešas, Lai spogulis vēstīt sāk,
Aiz stāstiem īstenība nāk, Nekam, tik mīlai spēks Stāstus patiesībā vērst.
Reiz Kahani pilsētā, Alifbējas zemē, dzīvoja kāds zēns vārdā Lūka, kuram bija divi mīluļi — lācis, kam vārdā bija Suns, un suns, kam vārdā bija Lācis, tāpēc ikreiz, kad viņš iesaucās: "Suns!", lācis draudzīgi pielāčoja uz pakaļkājām, bet, kad viņš nokliedza: "Lāci!", suns, asti luncinādams, metās uz viņa pusi. Brūnais lācis Suns reizumis mēdza būt paskarbs un lācīgs, bet bija izveicīgs dejotājs — varēja uzslieties pakaļkājās un izjusti un izsmalcināti uzgriezt valsi, polku, rumbu, vah-vatusi un tvistu, kā arī vietējākas dejas: dimdošo bhangru, virpuļojošo ghūmaru (tai viņš uzcirtās kuplos, ar spogulīšiem izrotātos brunčos), cīņas mākslu dejas, kas pazīstamas kā spo un tang-ta, un dienvidu pāvu deju. Suns Lācis bija šokolādes krāsas labradors, maigs un draudzīgs suns, kaut reizēm ātri satraucās un sanervozējās; viņš nemācēja dancot nu necik, kā mēdz teikt — piedzimis ar četrām kreisajām kājām, taču, lai kā nebūt atlīdzinātu par šo neveiklību, viņam bija dāvāta nevainojama muzikālā dzirde, tā ka viņš varēja sadziedāt vētru, izgaudot tā brīža populārāko dziesmu melodijas, ne reizi neizkrītot no meldiņa. Suns Lācis un lācis Suns ātri vien kļuva Lūkam par ko vairāk, ne tikai mīļdzīvniekiem. Tie kļuva par viņa tuvākajiem sabiedrotajiem un visuzticamākajiem sargiem, tik nikni viņu aizsargādami, ka nevienam ir sapņos nerādītos terorizēt Lūku, kad tie abi bija tuvumā; to neiedomātos pat ne pretīgais klasesbiedrs Žurksūds, kura uzvedība parasti bija nevadāma.
Lūk, kā Lūka tika pie tik neparastiem biedriem. Kādu jauku dienu, kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, pilsētā ieradās cirks — un ne jau kurš katrs cirks, bet pats VLA jeb "Varenie Liesmu Apļi", visslavenākais cirks visā Alifbējā, "piedāvājot Lielisko Iluzoro Liesmu Izrādi." Tāpēc sākumā, kad viņa tēvs, stāstnieks Rašlds Halīfa, pateica, ka viņi uz izrādi neiešot, Lūka izjuta rūgtu vilšanos. "Nelaipni pret dzīvniekiem," Rašīds paskaidroja. "Iespējams, ka reiz tas piedzīvojis slavas dienas, bet mūsdienās VLA vairs nebauda īpašu labvēlību." Lauvenei pūstot zobi, Rašīds paskaidroja Lūkam, Tīģeriene esot akla, bet Ziloņi izbadējušies, un ari pārējie cirka zvēri tikpat klaji nožēlojami. "Vareno Liesmu Apļu" manēžas inspektors esot biedējošais un milzīgais Kapteinis Ags, pazīstams arī kā Liesmu Pavēlnieks. Dzīvnieki tik ļoti baidoties no viņa pātagas švīkstiem, ka Lauvene, par spīti saviem sāpošiem zobiem, un Tīģeriene, par spīti savam aklumam, aizvien vēl lecot cauri riņķiem un izliekoties par beigtām, bet izkāmējušie Ziloņi aizvien vēl sakāpjot Plataušu Piramīdās, baidīdamies viņu aizkaitināt, jo Āgu esot viegli sadusmot, bet grūti sasmidināt. Un pat tad, kad šis iebāžot savu cigāru pīpējošo ģīmi Lauvenes izplestajā mutē, viņa esot pārāk pārbijusies, lai to nokostu nost — arī vēdera dzīlēs Agam varētu ienākt prātā nodarīt viņai ko ļaunu.
