Magacitli полностью

Vasilijs Golovačevs

Magacitli

Pēkšņi - tas bija tikai mirklis - it kā mākonis pārslīdēja pār viņa apziņu: vai viņš to visu neredz sapnī? ...

A. Tolstojs. "Aelita"

Dīvaini: Loss nemaz vairs neatcerējās viņas seju! Atsevišķi atcerējās pusatvērtās jutekliskās lūpas, šauro degunu, milzīgās zaļās acis ar valgo mirdzumu, gaisīgās kontūras ... sirds pamira, asinis kā ūdenskritums pulsēja pa dzīslām ... Maiga balss: kas ir laime? ... Kad tā bija, kur un ar ko? Un vai vispār bija? Viņš mēģināja atmiņā atveidot mīļotās tēlu un - nevarēja. Tikai sāka reibt galva, un ausīs ar saldām sāpēm atbalsojās balss: kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls? ...

Loss uzrāvās gultā un pārlaida ar roku pār sviedriem klāto seju. Neskaidri atbildēja uz saucienu:

- Tālu no tevis, mana mīlestība ... gaidi, drīz atlidošu ...

Vienu brīdi viņa izplaiksnīja atmiņās kā dzīva ... un aizgāja neredzamās pasaulēs, atstājot rūgti saldo indes un nāves smaržu.

Loss piecēlās un vienā kreklā piegāja pie loga. Acīs iedūra bāli sudrabaina Mēness stars. Atmiņas nogruva pār galvu kā lavīna ...

Marsa galvaspilsētas Soacēras zilganās kontūras, plakano jumtu terases, ar zaļumiem apvītas režģu sienas, dīķu spoguļi, caurspīdīgi torņi...

Gigantiska statuja, saplaisājusi, pārklāta ar ķērpjiem: akmens gigants stāvēja pilnā augumā, paceļoties pāri tuksnesim. Viņa kājas bija ieplestas, rokas piespiestas šaurajiem augšstilbiem, rievotā josta balstīja izvērstās krūtis, saulē mirdzēja ausaina ķivere ar asu, kā zivs muguras spura, cekulu ...

Ciklopiskas sienas atliekas pie ezera, kāpnes, divas milzīgas sēdošas statujas, kuras pārklājusi ložņājošā Marsa veģetācija. Uz kāpņu pakāpieniem parādījās jauna sieviete. Viņas galvu apsedza dzeltena, cepurīte ar smailu galu. Viņa šķita tik jaunavīgi daiļa, zilgani balta, blakus vienmēr smaidošajam milzim-Magacitlam.

Aelita ...

Sirds iesmeldzās tik stipri, ka Loss tvēra pie krūtīm, ar nagiem skrāpējot ādu. Ar mokām apslāpēja vaidu... Kad aizlidoja no Zemes uz Marsu, viņš bija vientuļš, viņš bija vientuļš arī uz Marsa, neskatoties uz visām brīnumainajām tikšanās reizēm, un neizbēga no vientulības, atgriezies mājās, aizbraucot atstājis svešajā pasaulē, uz citas planētas, savu mīļoto, kuras senči reiz arī aizlidoja no Zemes - Aelitu ...

Kaut kā nomierinājis sirdi, Loss padzērās aukstu ūdeni, nogūlās gultā, bet līdz rītam vairs neaizmiga.

Piecēlās agri. Uzvārīja putru, apēda pāris karotes, pagrauza sacietējušu maizi, apcerot savas pašreizējās rūpes un pienākumus. Steidzīgi saģērbās un izgāja.

Bija pagājuši četri mēneši kopš brīža, kad Gusevs atsteidzās pie viņa un caur sniegputeni aizveda uz radiotelefona staciju, lai noklausītos signālus no Marsa. Tas nebija sapnis! Aelita izrādījās dzīva, viņai kara haosā kaut kā izdevās atrast strādājošu radiostaciju un iemest savu mīlestību un mokas kosmosa bezdibenī: kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls? ... Loss izdzirdēja saucienu, un viņa šoks bija tik liels, ka viņš saslima ar nerviem. Tomēr viņam izdevās izkļūt no psihiskā sabrukuma purva un viņš sāka drudžaini gatavot aparātu jaunam lidojumam uz Marsu.

Krievijas valdība atteicās viņam palīdzēt, atsaucoties uz reālu pierādījumu trūkumu par lidojuma nozīmīgumu un ievērojamu zinātnisku virzību. Tad Loss uzrakstīja laikrakstam, un no visām valstīm sāka saņemt vēstules: tūkstošiem vienkāršu cilvēku atbalstīja viņa ideju un sūtīja ietaupījumus, uzskatot, ka Marsam nepieciešama palīdzība.

Līdz maija vidum savāktās naudas izrādījās pietiekami, lai sāktu aparāta remontu. Līdz maija beigām Loss sagatavoja proviantu, ultralidīta - raķešu degvielas - krājumus, - nopirka zinātnisko aparatūru, tālas darbības miniatūras rācijas, iekrāva raķetē maisu propagandas literatūras un sāka gatavoties aizceļošanai. Atlika tikai atrast ceļabiedru.

Tomēr ar ceļabiedriem radās negaidīta aizķeršanās.

Gusevs Aleksejs Ivanovičs, kurš piedalījās pirmajā lidojumā un patiesībā izglāba Losu no nāves, otrreiz nevēlējās uz Marsu lidot.

- Atvaino, Mstislav Sergejevič, - viņš samulsis sacīja, novēršot savas viltīgi laucinieciskās acis. - Lidot tagad nekādi nevaru. Cilvēki vēlas mani redzēt, dzirdēt par Marsa dzīvi. Un Maša gatavojas dzemdēt. Tā ka neapvainojies. Četrus vai sešus mēnešus vēlāk - tad jā, tad es lidotu ...

 Loss paskatījās uz bijušā sarkanarmieša - bijušā pulka komandiera, kā Gusevam patika sevi dēvēt, labi baroto seju, kas bija ieguvusi zināmu nozīmīguma un kundziskuma izteiksmi, un saprata - šitas nelidos. Gusevam bija labi uz Zemes, kur viņš beidzot varēja kļūt par apbrīnotu citu planētu apguvēju, piedzīvojumu aculiecinieku un varoni-stāstītāju. Loss gaidīt nevēlējās un nevarēja. Viņu pasauca - un viņam vajadzēja lidot. Dvēsele vairs nevēlējās vientulības, kā tas bija agrāk, tā alka pēc mīlestības, caur kosmosa aukstumu un tumsu tiecās uz Marsu. Viņam uz Zemes nebija vietas.