Maiju tempļa gūstekņi полностью

Sigmunds Brauers

Maiju tempļa gūstekņi

Šis ir stāsts par papīra pūķiem, svētdienas sko­las kartiņām, desmit dīvainām dienām Meksikā un par nojautu. Par divu cilvēku nojautu. Viens no tiem bija pusmūža vīrs invalīdu ratiņos, viņu sauca Trakais Edijs. Otrs bija mans sešgadīgais brālis Džoels Kids.

Pat šobrīd vienīgais, ko es jums varu pastāstīt par nojautu, ir tas, ka man nav ne mazākās jēgas, kā tā darbojas. Jautāt par to Džoelam nav nozī­mes. Viņš tikai paraustītu plecus un nozustu. Viņš ir kā spoks, kas nāk un iet kluss kā dūmi un izgaist gluži kā dūmi, tikko ir beidzis darīt to, ko nu viņš kuro reizi dara, lai sabiedētu cilvēku līdz krampjiem.

Nojauta… Šā vai tā, jau no paša sākuma — tas notika vējainās pavasara dienās ar zilām debesīm drīz pēc manas trīspadsmitās dzimšanas dienas — Džoels zināja visu. Man liekas, arī Trakais Edijs zināja. It kā viņiem abiem būtu kāda kopēja pasaule un abi zinātu, kā viss beigsies apmēram pēc pusgada vēl vienā vējainā dienā ar zilām debesīm tajā pašā vietā — Leitonkalna vir­sotnē.

Viss sākās ar to, ka mans pūķis Tomāts…

* * *

Tomāts, protams, bija sarkans, tam bija plati, izliekti spārni un plandoša aste, kas plīkšķinājās un strinkšķēja pie vismazākās vējpūtas. Tomāts man bija uzdāvināts pirms divām dienām, dzimša­nas dienā, un es to biju palaidis tikai vienu reizi — pilnīgi pietiekami, lai saprastu, ka Maiks Endrjūss ļoti kļūdās, apstādinādams savu skrituļdēli mūsu mājas priekšā. Viņš apgriezās un meta izaicināju­mu sejā man un mūsu abu draugam Ralfam Zī.

—   Rikij, es tevi sasitīšu lupatās! — Maika sejā bija tik plats smaids kā ķirbim Visu Svēto dienas priekšvakarā.

Ralfs un es pat nepiecēlāmies no lieveņa kāp­nītēm. Mēs visi trīs zinājām, ko Maiks grib sacīt. Nolaizīts ļauna paskata pūķis — Melnā Haizivs — bija iežmiegts viņa kreisajā padusē.

—  Ja gribam izteikties precīzi, — iejaucās Ralfs, — tu gribi sasist lupatās Rikija pūķi, nevis pašu Rikiju.

—    Kā tev labāk tīk, Einštēin. Cīņā ar manējox Tomāts neizturēs ilgāk par divpadsmit sekun­dēm. — Un viņš norādīja uz Melno Haizivi.

Es ari viņam uzsmaidīju. Nav iespējams neuz­smaidīt zēnam, kurš valkā havajiešu kreklu tik kliedzošās krāsās, ka acis sāp skatoties. Maiks Endrjūss. Rudi mati. Vasarraibumi. Mūžīgi New York Yankees beisbola cepurīte galvā. Dzimis, lai izmēģinātu visu, kas citiem liekas neiespējams.

Tad nu es viņam pateicu:

—  Tomāts lai zaudētu savā pirmajā cīņā? Tas nav iespējams!

—   Tātad sacensības būs?

—   Izlemts, Maik! Tavs pūķis jau ir pagalam.

Viņš pamāja mums. — Leitonkalnā? Pēc piecām

minūtēm?

Ralfs un es piekrītoši pamājām. Divus kvartālus attālais Leitonkalns ir visaugstākā vieta mūsu maza­jā Džeimsvilas pilsētiņā. Gandrīz bez kokiem. Nepārspējama kamaniņu trase ziemā. Nepār­spējama vieta pūķu laišanai pavasarī un rudenī, kad vējains laiks.

—   Tu ej, Ralf, — es teicu. — Tūlīt paņemšu pūķi.

Ralfs pielēca kājās. Nodomāju — viņi jau būs palaiduši pūķi, kad es tur nonākšu.

Ja vien mans pūķis būtu bijis turpat guļamistabas skapi, kur es to atstāju!

Džoels!

Tikai viņš varēja būt vainīgais. Kluss un šausmīgs, viņš ir kā mans personīgais spoks, kas vienmēr man seko. Liekas, viņš var iekļūt pa aiz­slēgtām durvīm un aizvērtiem logiem. Kad Džoels ir redzams, viņš daudz nerunā — tikai skatās un vēro. Tikko tu aizgriezies, viņš pazūd, un tad atkal parādās btidī, kad tu vismazāk to gaidi. Parasti tieši tad, kad tu dari ko neatļautu.

Visu vēl ļaunāku vērš tas, ka Džoelam nav nekā­das sajēgas par īpašuma tiesībām; protams, tas neattiecas uz plīša lācīti, ko viņš vienmēr staipa sev līdzi. Toties Džoelam piemīt lieliska spēja atrast visas manas mantas, kas izskatās interesantas. Kā, piemēram, pūķis.

—     Ma-ām!!! — Es brēcu no savas istabas. — Uzdāvini taču beidzot Džoelu bērnu namam!

Viņa pavēlēja, lai es apklustu.

Es izbrāzosno mājas, noskrēju divus kvartālus līdz Leitonkalnam un paskaidroju, ka aizkavēšos vēl piecas minūtes. Maika pūķis jau izskatījās kā mazs plankumiņš debesīs. Taču Ralfs un Maiks mani saprata. Džoels iedveš bailes ari viņiem.

Tas prasīja pusstundu, un tobrīd, kad es atradu Džoelu klusā sānieliņā, bija jau par vēlu. Par vēlu, lai līdz vakariņām vēl sacenstos ar Maiku. Daudz par vēlu, lai mans pūķis vēl kādreiz būtu lietojams.

Džoela pūliņi nezinātājam liktos komiski. Kā par nelaimi, tas bija mans brālis, kas centās palaist gaisā savu plīša lācīti, piesietu pie mana pūķa astes, tādēļ es varēju vien nopūsties. Lai gan pūķis bija tik bēdīgā stāvoklī, Džoela apņēmība bija pārsteidzoša; es stāvēju, paslēpies aiz krūmiem, un skatījos daļēji ar dusmām, daļēji ar apbrīnu.

Tas notika tā. Vispirms Džoels pacietīgi pieslēja pūķi stāvus. Tad viņš uzmanīgi kāpās atpakaļ, no­stiepdams auklu. Kad viņš bija atgājis desmit soļus, tad apgriezās un skrēja uz priekšu, kuldams gaisu ar mazajām kājelēm kā ar virzuļiem.

Lai cik neatlaidīgs, viņš tomēr bija dumjš. Jeb­kurš cits pēc pāris ieskrējieniem būtu sapratis, ka plīša lācītis ir par smagu, lai pūķis spētu pacelties gaisā.