Vinam ir piecdesmit pieci gadi, bet man cetrdesmit tris. Vins ir skarbs virs ar keraja reputaciju, bet es esmu muziga vijolniece, kura nevienam neuzticas, ka vinai laistis podinu. Vins ir plesejs un pieradis visu panemt bez vilcinasanas, bet man ir izaugusi gudribas zobi. Vins ir nepanesami bagats, un es esmu vientula mate.
"Tulit ir skaidrs, ka sieviete ir atnakusi," gara auguma virietis perfekti piegulosa uzvalka ar riebumu rada ar pirkstu uz mana Ford Fiesta sarkanajam mucam. "Sasoditi pareizi, es iemetu savu sile pie ieejas." Dzivoklu komitejas priekssedetajs no otra stavlaukuma gala ar varikozam kajam bez zelabas klibo uz durvju pusi, un si govs ienema direktora vietu un izgaisa. Neatkarigi no ta, cik gadus esmu nodzivojis, mani moka viens un tas pats jautajums: kapec vini vispar drikst brivi staigat pa ielam? Sis sievietes?
Vina druknais kompanjons saprotosi pamaj ar galvu un atgriezas pie liela, melna apvidus auto stures, kas izskatas pec katafalka.
Savas mierigas dabas del mani nav tik viegli aizvainot, bet sim virietim tas izdevas. Pirmkart, es neesmu sieviete, bet pievilciga sieviete ar divam augstakajam izglitibam, diezgan kopta un savu vertibu zinosa. Un kas tur slikts, ka es novietoju savu auto tuksa vieta? Tam nav ratinkresla attela vai V.I.P. emblemas. Es varu pieiet un lugt vinam atvainoties par sadu rupjibu, bet man loti trukst laika.
Skatoties uz sevi biroja ekas stikla durvju atspulga, dodos ieksa un atri dodos uz liftu. Valerijevics laikam jau vemj un vemj. Sesos no rita vins nebija slinks man piezvanit, lai atgadinatu par tiksanos ar so poligrafijas magnatu. Ja vini vienosies par piegadem, generalis uz nedelu dosies reibuma, lai svinetu. Tas ir labi, lai. Un pedeja laika vins ir bijis tik dusmigs ka suns, kurs ievero dietu bez olbaltumvielam. Vismaz palutini vinu ar savu parakstu teju.
– Nu, cik ilgi tu jau esi, Lub? – Valerijevics nolec no divana, seja saspringusi, deniniem mirdz sviedru lases. Krekls ari zem padusem slapjs. Eh, ka es varu ieteikt vinam parbaudit vairogdziedzeri? – Zdanovam vajadzetu nakt klaja jebkura bridi. Vins ir nopietns puisis un vinam nepatik kaveties.
Es sniedzos soma, pasniedzu vinam Kleenex un apsezos uz divana.
– Kapec tu esi tik sajusma, Vit? Lidz sanaksmei atlikusas vel cetras minutes. Neviens nekavejas. Sakt agrak par norunato laiku ir sliktas manieres, starp citu. Varbut tas Igors Vjaceslavovics ir drukas dievs, bet mes ari tam neesam izgriezti.
Valerijevics manami nomierinas, sasmere ar kabatlakatinu pieri un apsezas vinam blakus. Bet padusu traipus vairs nevar izzavet.
"Saka, ka vinam ir slikts raksturs," vins sak sazvernieciski cukstet, pieliecies. – Prieksnieks bridinaja nereaget un turpinat smaidit.
– Sveta, vai te kads ir miris? – no musu kreisas puses atskan divaini pazistama balss, kuras skana liek tuklajai sekretarei aiz letes lekt un bailes mirkstit acis. – Vai ari atkal uz biroju atnesat stovetus kapostus?
– Vins. – Valerijevics saka kapa balsi, sakot stipri svist.
Es pats redzu, ka tas ir vins. Tas pats sausmigi rupjs virietis, kurs mani sauca par “sievieti”, mana sarkana bezdeliga ir sile un uzskata, ka liela estrogena daudzuma klatbutne ir iemesls, lai aizliegtu cilvekam iziet ara. Aprunats puisis un acimredzams sovinists.
Vitja piecelas, noslauka labo plaukstu uz biksu auduma un, kluvis cienigs, pasniedz to poligrafijas magnatam:
– Pirogovs Viktors Valerijevics.
“Igors Zdanovs,” virietis piekapigi saka, paspiez man roku, un tad vina sikstais skatiens pieversas man.
Ne, vins noteikti ir sovinists un misoginists. Citadi, kapec vins uz mani skatas ta, it ka es vina prieksa edu stovetus kapostus? Ar rokam.
– Lubova Ivlejeva.
"Lubova Vladimirovna ir viens no musu vadosajiem inzenieriem," Valerijevics glaimojosi saka.
– Inzenieris – un Luba? – virietis mazliet riebigi jauta, turpinot skatities uz mani. Starp citu, vins ir diezgan pievilcigs: drosmigi sejas vaibsti, terauds acis, mati ar sali un pipariem. Izskatas pec danu aktiera, kuru Nika dievina. Zel, ka vins ir tik rupjs.
"Es jau saku nozelot, ka pieteicos sai sanaksmei," vins rezume. – Labi, kapec mes vazajamies koridora? Jo atrak apsedisimies, jo atrak tu aiziesi.
Un, kamer es censos neizradit, ka vina vardi mani aizkustinaja lidz sirds dzilumiem, vins versas pie sastingusas sekretares:
– Kapec tu atveri muti, Sveta? Aizrijies ar kapostiem? Vai neredzi, pie mums ciemojas krasu izplatitaji. Atri pagatavojiet viniem kafiju. Saruna nebus ilga.
Vienkarsi pretigs cilveks.
Igors Zdanovs, protams, ir virietis, rupjs un augstpratigs, tacu, jaatzist, vinam ir izcila gaume. Birojs ir plass un stiligi iekartots, es pat uz sekundi iemilejos.
– Ko, inzenieri Luba, vai jusu iestudejuma nav tik skaisti? – virietis atkal ierunajas, skatidamies uz mani no liela adas kresla. "Tapec es domaju, ka nav sieviesu lieta vazaties pa veikaliem."
Vina vardi mani atkal aizvaino, un tapec preteji mana prieksnieka noradijumiem es nevaru neuzdot logisku jautajumu:
– Un kas tas par sieviesu biznesu, vai drikst jautat?
– Nu, ar ko tev patik tur pavadit laiku? Skaistumkopsanas saloni, frizieri, masazas saloni, boutiques. Kapec doties uz vietam, kur jums pec dzimsanas tiesibam trukst prata?
Ari.
– Ja, jus vienkarsi esat sieviesu dveselu eksperte.
