Raganu davana nepatik nestradajosam raganam, bet apbalvo caklas raganas. Nonakusi cita pasaule un tur nonakusi ka ragana, Marina ir apnemibas pilna attistit savu davanu, vina ir apnemusies nopietni macities un stradat, un lauliba vinai netrauce to darit. Tacu dazi gimenes apstakli piespiez vinu piebremzet… un, vienkarsi sakot: "Milais, man skiet, ka esmu stavokli!". Un, lai gan grutnieciba musu varonei ir priecigs notikums, izradas, ka iznesat bernu ar speciga ugunsparna potencialu nav nemaz tik vienkarsi… Un, ja vel iejaucas dazi citi sarezgijumi?
Raganu davana nepatik nestradajosam raganam, bet apbalvo caklas raganas. Nonakusi cita pasaule un tur nonakusi ka ragana, Marina ir apnemibas pilna attistit savu davanu, vina ir apnemusies nopietni macities un stradat, un lauliba vinai netrauce to darit. Tacu dazi gimenes apstakli piespiez vinu piebremzet… un, vienkarsi sakot: "Milais, man skiet, ka esmu stavokli!". Un, lai gan grutnieciba musu varonei ir priecigs notikums, izradas, ka iznesat bernu ar speciga ugunsparna potencialu nav nemaz tik vienkarsi… Un, ja vel iejaucas dazi citi sarezgijumi?
Kaut kadu iemeslu del es nekad neesmu ne reizi domajis par to, ka saskaitit savus gadus – sesdesmit tris, kad nomiru un atnacu uz so pasauli, vai divdesmit tris mana jaunaja kermeni, par kura pagatni zinu tikai no sapniem un izdzivojusam vestulem? Domaju, ka man ir kaut kas pa vidu, un tas mani loti apmierina.
Bet ka man skaitit so peksno grutniecibu? Sava iepriekseja dzive es dzemdeju divas meitas, un saja es no sava kermena iepriekseja ipasnieka mantoju delu. Sajuta ir ka pirmo reizi. Kad sapratu, ka kavesanas jau ir vairak neka pienemama, pirma sajuta bija mulkiga, pilnigi berniskiga, pieaugusas sievietes necieniga panika.
Man nebija nekadu atminu par ieprieksejo Marinas grutniecibu, un iepriekseja es biju tikai parasta sieviete. Ne ragana. Un bija dzemdejusi pavisam parastus bernus. Viss, ko es zinaju par grutniecibas specifiku saja pasaule, bija tas, ka bernam, kas apveltits ar "elementaru speku", "davanu", ir nepieciesama bariba, jo vairak, jo lielaks ir ta iespejamais potencials. Mana Olezka ir specigs mags, ugunigs cilveks, un varbut tapec kadreizejai Marinai neizdevas dzemdet otro. Vina bija izsmelta. Vinas virs, parasts cilveks bez davanas, nespeja vinu pabarot, un vinas pasas speka nepietika – vaja davana, neattistita rezerve… Es pec visam savam macibam kluvu daudz specigaka, neka bija bijusi Marina. Bet vai ar manu rezervi pietiks drosai grutniecibai? Maniem berniem ar Kostju jadzimst ar specigu davanu. Vai es spesu vinus iznesat?
Vispirms es metos pie Marinas atstatajam gramatam: skita, ka tur kaut kas ir… Aha, luk, tas bija! "Jaunas raganas rokasgramata." Pirmajas dienas es to biju skirstijusi pavirsi, bet atcerejos, ka tur bija nodala grutniecem raganam. Tagad bija pienacis laiks to kartigi izpetit.
Tacu tur nebija neka isti noderiga vai pat mierinosa. Es jau zinaju galveno: "ja gribi, lai tavs berns piedzimtu ar specigu davanu, attisti savu rezervi, iestajies grutniecibu savu speku maksimuma laika". Talak… visu, ko lasiju talak, vareja izteikt viena teikuma: "gramatas autori apzinas, ka padomu grutniecei raganai vajadzetu dot arstam, balstoties uz vinas stavokli, un visadi censas so pasu domu ielikt ari savu milo lasitaju galvas". Vai grutniecibas laika vajadzetu veikt ierastos vingrinajumus, lai iekustinatu rezervi? – "konsultejieties ar savu arstu." Cik daudz izmantot speku darba? – "konsultejieties ar savu arstu." Pat pirms dazam lapam ar receptem – vitaminu, nomierinosu un toksikozi mazinosu kolekciju, vienkarsu saaukstesanas un imunsistemas atbalsta maisijumu un visa pareja tada pasa gara – bija stingrs bridinajums: "pirms lietosanas konsultejieties ar arstu". Tas ir tikai daudz mierinajuma. Un, no otras puses, ja agrak es biju skeptiska par musu arstu muzigo mierinajumu attieciba uz grutniecem, tad, ko tad, ja si neticama piesardziba seit patiesam ir svariga? Vismaz tados gadijumos ka manejais, kad bernam esot lielaks speka potencials neka matei?
Tas ir labi, ka musu un Kostjas berninam degs tetis!
Aiz loga vejs plani svilpoja, virpinadams smalko sniegu vetrai lidzigos virpulos. Violetas kreslas piepildija darzu. Es staveju pie loga, piespiedusi pieri pie stikla, un elpoju leni, vienmerigi, skaitidama, meginadama savaldit sevi, nomierinat, iestumt kaunpilno paniku kados sapratigos ramjos. Mani viri driz atgriezisies – sodien Kostijai bija brivdiena, un vins nolema Olezku macit slepot. Lidz sim, netalu no majas, uz lidzenas ielas. Drosi vien vini atgriezisies slapji, laimigi un izsalkusi…
Kosta butu briniskigs tevs Olezkai, un cik vins butu laimigs, kad mums kopa piedzimtu vel viens berns… Es ciesi saspiedu acis, pakratiju galvu un devos uz virtuvi – bija laiks iznemt piragu no krasns.
