Visiem labi zināms, ka mūsu organismā rodas vājas elektriskās strāvas, kas klīst pa ķermeni. Šo strāvu raksturs atbilst dažādu cilvēka orgānu darbībai. Medicinā jau labi sen lieto aparatus, ar kuru palīdzību elektriskos signālus, kas rodas, piemēram, no sirdsdarbības, pieraksta uz papīra lentes un ārsti tos uzmanīgi izpēta.
Nervu sistēmas pētīšana, pamatojoties uz elektrofizioloģis- kām strāvām, arī pazīstama jau sen. Par savu nopelnu es
uzskatu tikai to, ka man izdevās atšifrēt niecīgos signālus, kas pavada mūsu domāšanu. Taisnība, nebija viegli pārvērst tos spēcīgu elektrisku impulsu sistēmā. Bet nu jau esam tam visam pāri. Četrpadsmit skapju, piepildīti ar simt divdesmit piecām elektronu lampām, lieliski veic šo uzdevumu. Manas domas viegli pārvēršas skaidrā mašinraksta tekstā.
Ilgi neuzdrošinājos izmantot šo neparasto brīvo daiļradīšanas iespēju. Arvien gaidīju iedvesmu un labu garastāvokli. Un nu beidzot šis brīdis bija klāt… Stingri tiek piestiprinātas aproces — rokassprādzes. Gludi noskūtajā galvā tiek uzmaukta kupolveidīga elektriskā cepure. Tagad, šķiet, viss ir gatavs. Sig- nalaparati rāda, ka vienpadsmit laborantu atrodas savās vietās. Var sākt.
Drebošu roku piespiežu iedarbināmo pogu . . .
…Tekstu, ko biju ieguvis ar domu pierakstīšanas mašinas palīdzību, vērīgāk pētīju jau gultā, kur iegāzos, pārpūlēšanās un jaunas neveiksm.cs pieveikts.
Lūk, kas lēkāja manu iekaisušo acu priekšā:
«Manas atmiņas . .. manas atmiņas . . . Kaut tikai neatslābtu spriegums tīklā! . . . Par kādām atmiņām tad īsti gribu rakstīt? Nē, labāk sākšu tā: «Raugoties klusajā Melnajā jūrā . . .» Nav labi «klusā Melnā jūra…» Ir tāds «Klusais okeāns»… Kaut gan . . . atceros gluži labi, ka jūra toreiz patiešām bija klusa .. . Dīvaini … Kā tad šajā gadījumā lai raksta? .. . «Raugoties Melnajā jūrā, kura tobrīd bija klusa . .. un kura .. .» Šī muļķīgā cepure spiež galvu! . . . Vajadzēs uzlabot… Nu ko tad, velns parāvis, lai iesāku ar šo kluso jūru?»
Un tā vien.
Domu pierakstīšanas aparatu es uzdāvināju dramaturgam N. Pēdējā laikā sabiedrība ne vienu vien reizi bija pārmetuši šim autoram domas sastingumu. Viņš savukārt taisnojās ar to, ka sapnī tas bieži redzot dažādus skatuves tēlus, bet, kādus īsti, to viņš atmodies nevarot atcerēties.
Mana mašina šim autoram krietni vien palīdzēja.
Ārsti atzina, ka esmu ārkārtīgi pārpūlējies.
— Jums nepieciešams kādus trīs mēnešus atpūsties vientuļā lauku apvidū, — viņi teica.—Jūs taču esat veicis tādu milzīgu darbu! Tik ārkārtīgi panākumi! Visas mediķu aprindas pārsteigtas . . . Jūsu aparats, kas reģistrē smadzeņu darbību . . .
Viņi acīm redzot mani nesaprata.
Nevis divu gadu spraigais darbs sabeidzis manus nervus, ne! Manu veselību iedragāja sūrā neveiksme.
Es taču gribēju kļūt par rakstnieku!
Tikai šajā nolūkā es uzbūvēju tik daudz sarežģītu mašinu. Visas tās izrādījās lieliskas un derīgas. Diktografus un burtu pīeraktīšanas mašinas izlietoja citi literāti. Rakstnieks G., neskaitāmo, neviena nelasīto grāmatu autors, savu ražīgumu palielināja tiktāl, ka viņam pašam apriebās un viņš pēkšņi atmeta rakstīšanu. Domu pierakstīšanas mašinu plaši izmantoja medi- cinā un lai sazinātos ar kurlmēmiem. Skatuves gaismu ieraudzīja brīnišķīga luga, ko dramaturgs N. bija iecerējis sapnī.
Tomēr es par rakstnieku nekļuvu.
«Kāpēc tā?» mocījos ar.domām. «Liekas taču, ka visa mana darbība bija vērsta tieši uz to .. .»
Ilgi nomocījos ar rūgtiem prātojumiem, kamēr man palīgā nāca kāds, šķiet, pavisam niecīgs gadījums.
Kādreiz laukos, pastaigādamies gar maza ezeriņa krastu, es ieraudzīju zemē nomestu skaistu zoss spalvu.
«Ar šo primitivo rīku cilvēki rakstījuši vēl nesen,» man iešāvās prātā. «Cik nožēlojamā līmenī toreiz atradās technika! Interesanti, kā to darīja?»
Pacēlis spalvu, es devos uz lapeni. Ar kabatas nazīti apdrāzu spalvu tā, lai varētu rakstīt. Pēc mana lūguma tūdaļ atnesa papīru un tinti.
Sākumā es uzzīmēju dažus ērmīgus velniņus. Tad pamēģināju rakstīt.
«Jā …» es domāju. «Rakstīt var. Patiesību sakot, ar tādu pašu spalvu strādājis Puškins, Ļermontovs, Gogolis, Šekspirs, Dante. Un viņiem iznāca itin labi. Bet man nez kādēļ neveicās. Ar tik lieliskiem līdzekļiem! … Redzams, ka izšķirošie šeit nav vis mechanismi, bet spējas un sīksts darbs. Bet ja nu pamēģinātu ar šo spalvu?»
Sirdīgi ķēros pie rakstīšanas, sasvītrodams veselas lappuses.
Tā radās šis īsais stāsts, ko uzrakstīju savas atpūtas laikā, pārrakstīdams trīsdesmit sešas reizes. Vai domājat, ka ar zoss spalvu? Nē, ar visparastāko!
1. Karsta alas noslēpums………………… …………………… 3
2. Jauni ceļi………………………………………………………. 50
3. Zemes dziļumos……………………………………………… 84
4. Stāsts par kādu sprādzienu………………………………. 130
5. Trokšņi apakš zemes……………………………………… 150
6. Elektriskie šāviņi………………………………………….. 160
7. Ogļu ģenerators…………………………………………….. 177
8. Nobiedētais zibens………………………………………… 185
9. Sarkankoka izgudrotājs…………………………………… 191
10. Rakstnieka automāti……………………………………… 197
