Vitālijs ZabirkoMēs atnācām ar mieru…Leļļu mākslinieks, meistars Deniss Jegoršins dzīvo, lēnām pielāgojoties jaunajiem tirgus laikiem - no koka izgriež lelles un par saprātīgu cenu tās pārdod, par ko apkārtējie viņu iesaukuši - tētiņš Karlo. Kādā jaukā dienā meistara pēc pasūtījuma izgatavotā Buratino lelle pēkšņi atdzīvojas un dodas paklaiņot pa pilsētu, novedot pašu meistaru ne visai adekvātā stāvoklī. Turklāt atdzīvojies Buratino iemācījies pat runāt, un tas nozīmē, ka viņa paziņu loks paplašinās. Nu kā te lai nedomā, ka noteikti padarbojušies paranormālie spēki!Protams, viss notiekošais nepaliek nepamanīts FSB un tai piekomandētajai organizācijai "Horizonts", kas pēta kontaktus ar ārpuszemes civilizācijām.Bet vai šo civilizāciju pārstāvji tiešām uz mūsu planētas atnākuši nest mieru, kā paši to apgalvo? Tas ir jautājums, uz kuru būs jāatbild pašpārliecinātajiem FSB darbiniekiem un Denisam Jegoršinam, kurš aktīvi iesaistīts šajos dīvainajos notikumos. Jau sākot ar Herberta Velsa "Pasauļu karu" pasaulē dominē uzskats, ka citplanētieši noteikti būs naidīgi, un centīsies sagrābt mūsu piegānīto planētu ar izcirstajiem mežiem un agonizējošo dzīvo dabu. Atcerēsimies kaut vai "Neatkarības dienu". Nezkāpēc pašas sliktākās mūsdienu civilizācijas iezīmes tiek piedēvētas arī Visumā dzīvojošajiem saprātīgajiem... Tāds lūk antropocentrisms...no krievu valodas tulkojis Imants Ločmelis
Vitālijs Zabirko
Mēs atnācām ar mieru…
Rīts bija saulains un tik salts, ka gaisā mirguļoja sasalušu tvaiku dzirksti. Sals pārvērta laukuma kokus kristāla biezoknī no ziemas pasakas, un uz tā fona pārdošanai izliktās vietējo mākslinieku gleznas izskatījās kā sena primitīvisma piemēri. Faktiski tas tā arī bija.
Mākslinieki, saģērbušies kā ziemas makšķerēšanai, aitādas kažokos un puskažokos, mīņājās no kājas uz kāju un drūmi noskatījās gar aleju. Daži smēķēja, daži, sildoties, malkoja no termosiem tēju, vai ko stiprāku. Par pircējiem nebija vērts pat sapņot - pat gadījuma garāmgājēji šādā niknā salā neizrādīja vēlēšanos iegriezties laukumā.
Atšķirībā no māksliniekiem es labi zināju, ka neesmu nekāds ģēnijs, bet tikai amatnieks un mana prece nekādā veidā nepieder pie mākslas darbiem. Velniņi, rotaļu skeleti, neglīti citplanētieši un citi ļaunie gari, kādus autovadītāji mēdz pakarināt aiz auklas pie vējstikla. Un ko gan citu varētu pārdot bijušais, pirms trim gadiem nodegušā leļļu teātra, leļļu meistars? Laika vēsmojums ... Neskatoties uz to, mani produkti bija pieprasīti - galu galā neesmu slikts meistars un zinu, kā aiz auklas raustāmai lellei, likt izskatīties kā dzīvai un ļoti smieklīgai. Dažreiz man izdevās pārdot pat desmit leļļu dienā, bet šodien, šķiet, nebija mana diena. Šādā salā es uz laukumu nebūtu nācis, bet izmisīgi bija vajadzīga nauda. Tā ir vienmēr - kad ļoti vajag naudu, to nekur nedabūsi. Slavenā nelietības teorija.
Man pa kreisi ar velteņiem čirkstināja Mirons. Patiesībā Savelijs Mironovs, taču viņam nepatika savs vārds un viņš labprātāk atsaucās pēc uzvārda. Precīzāk, kā viņš izteicās, uz priekšteča-dzimtas pamatlicēja vārdu. Mirona lielais deguns bija kļuvis zils, bārda, ūsas un uzacis noklātas ar sarmas kārtu. Nu īsts polārais pētnieks, un nekas vairāk. No viņa aizņemties, vai? Viņš nav slikts mākslinieks, bet ne no tiem, kas upurē visu mākslas dēļ. Pilnīgi labi saprotot, ka mākslinieka gleznu vērtība sāk pieaugt tikai pēc viņa nāves, Mirons negrasījās mirt, bet pārkvalificējās par ikonu gleznotāju. Lai gan neticēja Dievam. Viņš gleznoja, kā pienākas, uz dēļiem, novecināja ikonas un kaut kā galus savilka.
Uzmetu Mironam vērtējošu skatienu. Nē, kur lai viņš ņemtu naudu? Ja viņam būtu skaidra nauda, viņš šodien nebūtu izgājis skvērā, lai te aukstumā klabinātu zobus.
Es saklausīju raksturīgo sniega čirkstēšanu no kāda ātrajiem soļiem, un visi kā pēc pavēles pagrieza galvas uz skaņām. Pa aleju, pārliecinošā solī, nepievēršot uzmanību gleznām, gāja meitene. Gluži vai Sniegbaltīte. Baltā kažokā ar kapuci, baltos zābaciņos, vienīgi no pleca nekarājās ruda bize. Skaistule, kurai ne pa nolaista laukuma aleju staigāt, bet pa podiumu. Vaigi bija no sala apsārtuši, mirdzēja zaļas acis, bet lūpas savikās noslēpumainajā Monas Lizas smaidā, kas adresēts nevis kādam konkrēti, bet visai pasaulei.
Kā leļļu meistars es zināju šāda smaida fizioloģiju. Ģenētiskā deformācija - iedzimta sejas muskuļu spazma. Šādu "kropļu" vairāk vajadzētu - pasaule šķistu gaišāka ...
Mirons pieliecās un iečukstēja man ausī:
-... viņa gāja ar laimē starojošu seju, un viņas dvēsele dziedāja: "Ehma, tru-ļa-ļa, es neesmu stāvoklī!"
- Vienmēr tu visu vulgarizē ... - es saviebjos, ar acīm sekojot meitenei. - Eh, nomest dažus gadus ... Hm ... Nav vērts par bēdīgo.
- Tā nav vulgaritāte, bet skarba dzīves patiesība. Sildīsies?
- Kas tev tur ir, tēja?
- Kas es tev - "Liptona" reklāma? Kurš muļķis tādā sala laikā sildās ar tēju? Ņem augstāk - "Vigors"!
- Aptiekas?
- Cita neņemam! Iedomājies, no rīta ieeju aptiekā, paņemu pudeli, bet man blakus stāv tantiņa un jautā farmaceitei: “Vai tas ir kas līdzīgs "Bitneram"? Farmaceitīte pamīņājas un neskaidri pamāj ar galvu: “Vispār līdzīga tinktūra ...” Tad es pagriežos un saku: “Jā, ļoti līdzīga. Tikai jums tā jālieto ne jau vienu reizi, bet trīs reizes dienā, un nevis pa tējkarotei, bet pa simtgramu glāzītei."
Mirons izvilka padusē iebāzto pudeli, bet, pretēji savai receptei, ielēja glāzē tikai trešdaļu un pasniedza man.
- Rokas salst un kājas vēsas, vai nav pienācis mums laiks, mazliet sasildīties? - viņš deklamēja. - Dzer kamēr silts.
- Kāds varens dzejnieks tevī zūd ... - nomurmināju, iedzēru un saviebos.
- Ko viebies? - Mirons aizvainojies piezīmēja. - "Vigors" tak labāks par jebkuru degvīnu. Un lētāks arī. Un piedevām nekad nemēdz būt "surogāts" - tas tiek taisīts tikai caur rektifikatoru, jo farmaceiti atrodas zem kriminālkodeksa panta. Ja kāds mēģinās taisīt "surogāta" mikstūru, nekavējoties nonāks zonā.
Viņš iedzēra, izsūca no ūsām ledus pinkuļus, un zilganais deguns sāka kļūt violets.
- Noderīga mikstūra, - viņš filozofiski paziņoja, - īpaši mums - radošiem cilvēkiem.
- Andrejs gan gudrāks par mums, - es pamāju uz tukšo vietu blakus manai letei. - Sēž mājās siltumā un komfortā ...
