— Aiz tā iemesla, ka ceturtajā no rīta Petrogradas aerodromā nolaidās kapitalista Džeka Kreslinga privātā amerikaņu firmas lidmašīna. Ziņas iegūtas no amerikaņu pilota, kas tai pašā dienā sameklēja misteru Jeremiju un tai pašā dienā uzaicināja viņu kaut kāda neatliekama iemesla dēļ lidot nekavējoties atpakaļ. Es personīgi pulksten sešos no rīta pavadīju misteru Morlenderu un redzēju, kā viņš aizlidoja. Naudu par kajiti uz «Torpēdas» misters Jeremija pieprasīt atpakaļ nepaguva.
— Ar «Torpēdu» pienāca viņa zārks, — dobji ierunājās Arturs. — Aiz visa tā slēpjas kāda tumša lieta.
— Noskaidrosim to! — īsi un draudzīgi teica izmeklētājs. — Biedrene Serjožkina, jūs varat iet. Bet tagad palūgšu jūs pastāstīt, ko tieši gribēja no jums jūsu pārģērbšanās organizētāji, kas, pēc visa spriežot, ir nogalinājuši nelaimīgo Vasilovu. Esiet savās atbildēs ļoti precizs. Es šoreiz tās pierakstīšu.
Arturs Morlenders iebāza roku kabatā un pēc kārtas izvilka un uzlika uz galda visu, ko bija saņēmis no Kreslinga bandas.
Citu pēc cita izmeklētājs paņēma rokā «lietišķos pierādījumus». Viņš pacēla ampulu pret gaismu un uzmanīgi apskatīja tās saturu, pārskaitīja kārbiņā gaišzilās bumbiņas, pašūpoja plaukstā pielādēto jaunās konstrukcijas automatu. Pārvilka ar pirkstu kā pār spēļu kāršu komplektu pār biezo gluži jaunu padomju naudas zīmju paciņu. Tad atstūma to visu sāņus, pateica «tā-ā» un atkal paņēma no kaudzes ampulu:
— Tas jums, Rebrov, uz jūsu laboratoriju… Nu, es jūs klausos, Morlender!
— Bez visādām diversijām, kas bija nodotas manā ziņā, man vajadzēja amerikaņu grupas vārdā pasniegt dāvanu — elles mašīnu, kuru man atsūtīs no Amerikas. Ne darbības ilgumu, ne raksturu es šai mašīnai pagaidām nezinu.
Izmeklētājs pierakstīja pēdējos vārdus, nolika spalvaskātu uz tintnīcas, piestūma uzrakstīto Arturam un pasniedza viņam spalvaskātu, lai parakstās.
Morlenders izlasīja un parakstījās. Viņš jutās bezgala noguris. Viņš sēdēja un gaidīja, kad viņu vedīs uz cietumu. Bet Rebrovs pēkšņi piecēlās, mierīgi piegāja pie viņa, paņēma zem rokas un veda sev līdz uz durvju pusi.
Izmeklētājs uzsauca nopakaļus Arturam:
— Neaizmirstiet turpināt savu lomu! Un nebaidieties neko — mēs spersim vajadzīgos soļus. Nekādā gadījumā ar mums vairs nesatiecieties, citādi viņiem var rasties aizdomas un viņi var jūs pazudināt, pirms mēs būsim paguvuši šai lietā iejaukties. Uz redzēšanos! Visu to labāko!
Sev par lielu izbrīnu Morlenders saprata, ka viņam tic, ka viņš ir brīvs, un, galvenais, — ka tagad viņš vairs nav pasaulē viens.
Bija pagājušas dažas dienas, kas Arturam Morlenderam bija pārbagātas ar darbu, atziņām un draudzību. No Rebrova viņš uzzināja sīkumus par to, kā. tēvs bija apmeklējis laboratoriju; dzirdēja pēc viņa lūguma pre- cizi atkārtotos vecā Morlendera vārdus un runas; saprata, kāds liels lūzums bija noticis tēva uzskatos. Un arvien skaidrāka viņam kjuva Kreslinga un viņa bandas noziedzīgā loma. Kaut kur Ņujorkā viņi nogalināja tēvu, lai iegūtu sev izgudrojumu; kaut kur okeānā pieveda un novietoja uz «Torpēdas» zārku.
Arturs aizgāja uz ostu, uzzināja dienu un stundu, kad atkal vajadzēja pienākt «Torpēdai», un nolēma parunāt ar kapteini. Visas šās domas un darbi aizņēma visu Artura brīvo laiku, un tomēr, kad viņš atgriezās savā istabā, tās tukšums nospieda sirdi. Cik maz gan šī pārnākšana līdzinājās pirmajai! Istaba bija tumša, nemīlīga; drēbju pauna no Katjas gultas aiznesta prom, gulta pārklāta ar tīru, vēsu veļu; viņas maigo smaržu aromats izgaisis; neviens nebija viņam uzsildījis tēju, nolicis pie gultas rītakurpes, neviens negaidīja viņu, neienīda .. Naids! Lai arī kas bija Keti sūtījis pie viņa, tās naidu — asu, kaislu, acu dzīlēs zvērojošu, — bija izraisījis kaut kas personisks. No kurienes tas bija radies? Ko gan slēpa sevī šī sieviete?
Pretēji savai gribai Arturs domāja par Keti arvien biežāk un biežāk. Ne jau pirmā un pēdējā nakts uzplaiksnīja iztēlē, bet tas, kā viņi neviļus draudzīgi bija apmainījušies skatieniem, kad abi bija ieradušies no tvaikoņa kopmītnē un viņus abus pārņēma pirmie krievu zemes iespaidi. Šis skatiens bija saprotošs, pilns līdzjūtības un dalītu domu, skatiens, pēc kura varēja nākt jūtu noskaidrošana. Tā nevarēja skatīties neviens cilvēks no Kreslinga bandas. Kāpēc, kāpēc gan viņš nebija ar Keti par visu izrunājies? Un kur viņa tagad, kas ar viņu noticis? Arturs pa šīm dienām bija tik stipri pārmainījies, ka bija pārliecināts, ka arī ar Keti notikušas pārmaiņas.
Taču laiks ritēja, bet Kete neatgriezās. Kaktā aiz aizsega atradās viņas čemodāns. Arturs to neaiztika. Viņš gaidīja, ka tam kāds atnāks vai atsūtīs pakaļ.
Bet pa to laiku pienāca rīts, kad «Torpēdai» atkal vajadzēja ierasties Kronštates ostā. Brīdinājis Rebrovu jau vakarā, Arturs Morlenders, tikko ausa gaisma, devās to sagaidīt.
