«Noteiktās dienas rītā notiks Petrogradas padomes svinīga sēde, pie kam amerikaņu grupa, kas kārto līguma parakstīšanu, pasniegs krievu komisāriem greznu pulksteni sarkankoka futrālī. Tās pašas dienas vakarā notiks psichiatru kongresa atklāšana, piedaloties visas pasaules zinātnieku pārstāvjiem, kā arī varas iestādēm un mūsu pilsoņiem, kas atrodas Petrogradā sakarā ar līgumu.»
— Velns parāvis! — kokgriezējiem paspruka, kad viņi bija pietiekami izsmējušies. — Bet mums te jāsēž pie darbgaldiem un jāgaida!
Viņi negribīgi aizvilkās uz savām vietām, un šai dienā Džeks Kreslings, bez šaubām, cieta zaudējumus, jo darbs neveicās pat pašam Tingsmeistaram.
Pusdienas pārtraukumā visi izklīda pa mājām. Miks nebija nonācis vēl līdz sava koka namiņa slieksnim, kad viņa vērīgās acis ieraudzīja neparastu ainu.
Viņa virēja, apsējusi lakatiņu tā, ka tikai deguns palicis ārā, enerģiski atvairījās no liela, balta suņa, kas slējās augšā, bet viņai apkārt rosījās resnais kapteinis Mak-Kinlejs veltās cerībās paspiest viņai roku.
— Bjutij! Mak-Kinlej! — Tingsmeistars iekliedzās, cik plaušas atļāva, un metās iekšā istabā.
Pēc desmit minūtēm, kad baltais kamols bija reizes četras pārlēcis pāri sava saimnieka galvai, pa ceļam nolaizot viņa degunu un vaigus, bet pēc tam svētlaimīgi sastindzis, iebāzis purnu saimnieka plaukstā, Mak-Kin- lejs beidzot dabūja paspiest virējai roku un nopūties sacīja Tingsmeistaram:
— Sorovs sūta jums sveicienus, Mik. Viss iet kā pa taukiem. Lorijs, Neds un Vilings arī ir tur. Bjutija ieradās uz «Torpēdas» ar šīm driskām no Biska un vēl ar vēstuli Ilinoisas ģenerālprokuroram; to es nosūtīju pēc adreses. Saņemiet norakstu.
Šai līdzīgu uzrunu Mak-Kinlejs, būdams godīgs īrs, nebija vēl ne reizi savā mūžā teicis. Viņa runa līdz šim bija aprobežojusies ar tīri evaņģeliskiem «jā, jā» un «nē, nē», piebilstot vēl īsu vārdiņu «degvīnu!».
Tāpēc saprotams, ka viņš galīgi zaudēja spēkus un būtu iekritis virējai rokās, ja šī nebūtu ienesusi viņam krietnu mēriņu, kuru pati pa ceļam pāris reizes pacēla pie lūpām, lai pagaršotu tā saturu.
— Mēs esam nabadzīgi cilvēki, bet godīgi, ser, — viņa stingri noteica, iemezdama no mēriņa trešo reizi. — Mēs nepasniedzam viesim ne tikai vīnu, bet pat arī vienkāršu ūdeni, nezinot — klunk, klunk, — vai tam laba — klunk — smarža, ser!
Mak-Kinlejs bez šaubām būtu labāk vēlējies iztikt bez šīm laipnībām. Kamēr viņš iztukšoja mēriņu, pie Tingsmeistara skriešus pieskrēja Midltaunas telegrāfists un, apskatījies visapkārt, pačukstēja:
— Mend-Mess!
— Mess-Mend! — Miks atbildēja. — Kas noticis? _
— Depeša, Mik, — telegrāfists satraukts atbildēja un iespieda viņam saujā papīriņu:
Tas bija no muitas zēniem. Zēni ziņoja, ka nepazīstams cilvēks piekļuvis pie sūtījuma, kas adresēts Vasilovam, un apmēram stundu bijis viens pats pie tā.
Tingsmeistars divas reizes izlasīja zīmīti un iegrima domās, lūpas sakniebis. Viņa plati ieplestās zilās acis paskatījās lejup uz Bjutiju, pēkšņi kaut ko nolēmis, viņš saņēma suni aiz kaklasaites.
— Sliktas ziņas, Mak-Kinlej. Kaut tik nu neatklātu mūsu darbu! — viņš teica īram, kas šai brīdī slaucīja lūpas. — Paziņojiet uz rūpnīcu, ka man drudzis. Bet mēs ar Bjutiju (suns kā traks sāka kulstīt asti) … ka mēs ar Bjutiju iesim sūtījumam pa pēdām, un es nebūtu Tingsmeistars^ ja nesajauktu kārtis šim Gregorio Cičem.
Smidzināja viegls, pelēks lietutiņš, atstādams uz sejām un apģērbiem mikroskopiskus ūdens pilieniņus. Arturs Morlenders, staigādams šurp un turp pa kuģu piestātni, bija nosalis un juta vieglas trīsas. Īstenību sakot, tam par iemeslu nebija Petrogradas lietutiņš. Visas pēdējās dienas Morlenderu mocīja šī pretīgā vajāta zvēra sajūta. Viņš juta sev aiz muguras neatlaidīgu acu pāri; redzēja gar ielas malu vieglu ēnu, kas krita aiz viņa paša ēnas; katru reizi, kad vajadzēja ieiet savā miteklī vai iziet ārā, viņš redzēja gan garo cilvēku ar kataraktiem acīs, gan veco ubadzi, ko bija sastapis jau pirmajā dienā, kad iebrauca. Bet rītos, līdzko viņš nokāpa lejā pa trepēm, pie durvīm stāvēja jocīgs austrumnieciska tipa cilvēks, brūns kā abesinis. īstenībā tas bija zābaku spodrinātājs. Viņš pastāvīgi sēdēja tur pie Moikastrita Nr. 18 parādes durvīm, sakāris uz koka stativa visādas mantas: zābaku saites, sukas, gumijas papēžus, pazoles, starpzoles, bet apakšā zem taburetes salicis rindā veselu sēriju apavu krēmu. Tikko pamanījis garāmgājēju, spodrinātājs uzvilka kādu nacionalu dziesmu, kas skanēja apmēram tā:
Azer — Azer — Azer — bai — džana!
Romašvili — Erevana!
Arī Arturs Morlenders bija pāris reizes tīrījis pie viņa zābakus.
