Televīzijā Sukijas mazā sejiņa izskatījās tā, it kā viņa gaidītu aplausus rimstamies. Īstenībā viņa izmisīgi centās atcerēties iepriekš sagatavoto runu. Šķita, ka uzvaras pārsteigums ir iztukšojis viņas galvu.
Trinklberijas kundze apslaucīja acis.
- Paldies! iesāka Sukija Šampaniete, meldējot smadzenēs pazudušās runas dāvanas. Beidzot viņa tās atrada.
-Jā, aktrise nopūtās. Es gribu pateikties visiem, kas radīja iespēju man piedalīties šajā filmā. Man tas bija neiedomājams piedzīvojums, un bez jums visiem es šodien te nestāvētu. Bet, pirmkārt, mana pateicība ir veltīta brīnišķīgajai Brendai Kārtraitai, kura arī šovakar ir šeit. Viņa uztur Kodaka teātra pūderēšanās telpu tik lieliskā kārtībā, ka es tajā varētu pavadīt visu vakaru. Es nekad neesmu redzējusi tik brīnišķīgi notīrītus tualetes podus. Jā, Brenda, paldies tev, tu esi padarījusi man šo vakaru par vienu vienīgu prieku!
- Kas par jauku meiteni! priecājās Trinklberijas kundze.
Publika domāja smieties vai ne, un daži arī iesmējās. Citi juta līdzi Sukijai Šampanietei. Viņi apzinājās, ka uzvara aktrisi noteikti ir dziļi aizkustinājusi, tāpēc viņi sāka aplaudēt. Daži režisori pie sevis atzīmēja Šampanietes jaunkundzi kā ekscentriskāku un interesantāku aktrisi, nekā viņi bija domājuši pirms tam.
Sukija Šampaniete apjukusi pasmaidīja un pameta skatuvi.
Rokijs no malas pašķielēja uz Molliju.
- Savāda izturēšanās. Es taču nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar tevi?
- Es nebiju domājusi, ka viņa tā pateiks, Mollija vainīgi sacīja.
Mollija, Petula un Rokijs stāvēja aiz aizkara un vēroja ceremoniju. Beidzot viss bija galā, un sajūsminātais, tērgājošais pūlis izbira laukā, piepildot vestibilu un gaiteņus.
Stumdīta šurpu turpu, Mollija uztvēra sarunas beigas par Deivīnas Natelas nolaupīšanu.
- Vai tu domā, ka tā ir nolaupīšana? Kāpēc tad Deivīnas ģimene nav saņēmusi prasību par izpirkuma maksu? jautāja kāds vīrietis.
- Es zinu tikai to, atbildēja viņa sarunu biedrs, ka esmu nolīdzis miesassargu, kas pavada manus bērnus uz skolu. Es vairs neļauju tiem iet ārā vieniem.
Pēkšņi Mollija un Rokijs sajuta, ka viņiem būtu vajadzējis aiziet agrāk. Lai izvairītos no kamerām, viņi nolēma pamest ēku pa saimniecības izeju. Un tieši tad kāda roka uzsita Mollijai uz pleca.
Mollija apsviedās apkārt. Virs viņas slējās gara, valdonīga sirma vīra stāvs. Mollija parāvās sāņus un tik tikko spēja apspiest kliedzienu.
Primo Sells smaidīja. Man ļoti žēl, ka liku tev palēkties, viņš sacīja.
Mollija centās padzīt no sejas pārbīli. Sells skatījās tieši uz viņu. Mollija pazina viņa dažādo krāsu acis. Viena bija tirkīzzaļa, bet otrai piemita savādi brūns tonis. Viņa redzēja vīrieša spalvaino degunu.
- Priecājos, ka izdevās tevi noķert, viņš turpināja sirsnīgā, draudzīgā balsī. Tu taču esi Mollija Mūna, vai ne? Mans vārds ir Primo Sells. Šis te ir mans dēls Sinklērs. Viņš pastāstīja par tavu uzstāšanos Ņujorkā pagājušajā gadā. Tad jau tu laikam esi divdesmit pirmā gadsimta zvaigzne.
Aiz Sella Mollija saskatīja Sinklēru. Viņam bija gaiši mati, zilas acis, viņš bija vingrs un iededzis.
- Sveika! viņš smaidot teica, it kā viņa dzīves galvenais mērķis būtu savaldzināt Molliju. Petula ieņurdējās. Mollija uzreiz saprata, ka Sinklērs ir tas pats vīrietis, kurš ienāca Sella birojā naktī, kad viņi bija paslēpušies zem galda. Viņa paspēra soli priekšā Petulai, lai aizsegtu to.
- Ir tāds izaicinājums tevi satikt, sacīja Primo Sells. Mani vienmēr interesē jaunas zvaigznes.
Viņa balss bija plūstoša un gluda, it kā balsene, mēle un zobi būtu ieziesti ar šķidru silikonu. Viņa savādās acis bija platas un spulgas. Mollija nevēlējās tās uzlūkot. Primo pasniedza manikirēto roku, lai meitene to paspiestu. Viņa to nepieņēma.
Primo Sells laikam uztvēra Mollijas vilcināšanos kā kautrību. Viņš teica: Nu, protams. Tev taču nav ne jausmas, kas es esmu, vai ne?
Mollija izlikās, ka viņu nepazīst, un pakratīja galvu. Vīrieša balss bija šausminoši valdzinoša, un viņa juta, ka pēc iespējas ātrāk jābeidz tajā klausīties.
- Priecājos jūs satikt, Mollija nomurmināja un sāka novērsties.
Primo nebūt nejutās atraidīts. Šai nenobriedušajai zvaigznītei droši vien ir iestāstīts, ka Holivuda ir īsts haizivju dīķis, kur katrs vēlas nokost no viņas pa gabaliņam.
- Es tiešām vēlētos iepazīties ar tevi tuvāk, viņš murrāja. Mollij, šovakar es rīkoju pašas spicākās viesības Holivudā. Tur būs visi. Tur ir jābūt. Es priecātos, ja tu un tavs draugs būtu mani viesi. Sells pasniedza Mollijai divus melnus ielūgumus ar zeltītām žagatām.
- Gaidu jūs! Primo Sells vēlreiz pasmaidīja un izzuda trokšņainajā pūlī.
Mollija un Rokijs aplūkoja ielūgumus. Abi klusēja.
Beidzot Mollija pārtrauca klusumu. Mēs jau varam tur aiziet tikai uz brītiņu.
- Mums nav tur jāiet, uztraucās Rokijs. Vai tad tu neredzēji, kā viņš uz tevi skatījās?
