Mollija un Rokijs mēģināja iepriecināt sevi, ieturot gardas brokastis ārā namiņa priekšā, bet tas bija grūti, jo acu priekšā zibēja Grūtību fermas atrakcijas un Primo Sella darbs nekustīgi tupēja viņu priekšā kā neglīts, resns briesmonis.
Mollija pabeidza omleti un ielēja sev neatšķaidītu granātābolu sīrupu. Rokijs atvēra avīzes un sāka pētīt sporta lappuses. Pēkšņi Mollija sajuta vieglu nelabumu. Viņa palūkojās uz šķīvi sev priekšā cerībā, ka vienkārši ir apēdusi vecu olu, taču tajā pašā brīdī caur viņu izvirmoja ledains aukstums. Tas nebija nelabums, tas bija… kaut kas cits. Mollija instinktīvi tam pretojās un pārsteigumā lūkojās apkārt, kā pasaule ap viņu sastingst. Rokijs bija apstājies, kasot galvu.
Kādu mirkli Mollija domāja, ka sapņo. Taču tā nebija. Tas bija pa īstam. Mollija bailīgi palūkojās pakalnu virzienā. Lai arī kas būtu izraisījis šo laika apstāšanos, viņa domāja, tas atradās kaut kur tur diezgan tālu, bet ne tik tālu, kā vajadzētu.
Mollija paķēra no gaisa sastingušu lapseni, paliecās sēdus uz priekšu un ieklausījās.
Pasaule bija tik klusa. Bez viņas pašas drudžainās elpas nebija nekādas citas skaņas. Ne satiksmes, ne mūzikas, nekādu putekļsūcēju vai zāles pļāvēju. Vienīgi klusums. Šajā brīdī visa pasaule bija klusa. Neviens nesmējās, neraudāja, nekliedza un nedziedāja. Vēji un ūdeņi klusēja.
Tad pēkšņi, it kā būtu atlaists videomagnetofona pauzes taustiņš, viss atkal sākās. Lapsene sakustējās Mollijas plaukstā un sāka dūkt. Mollija palaida to vaļā.
- Ko tu dari, dullā? jautāja Rokijs. Gribi, lai tev iedzeļ?
Bet tad, pamanījis, ka Mollija izskatās kā varde zem akmens bluķa, viņš jautāja: Vai viss kārtībā?
Mollija paliecās uz zēna pusi, gatava tam, ka pasaule atkal varētu apstāties. Viņa pastāstīja par notikušo Rokijam.
Zēnam bija grūti viņai noticēt.
- Varbūt laiks mēdz apstāties dabiski, kā zemestrīce, viņš minēja. Šeit bieži notiek zemestrīces varbūt šī ir kāda laikatrīce. Varbūt zeme dara to pati.
Abi apsvēra šo ģeoloģisko iespēju. Mollija nezināja, ko domāt.
- Un vēl kas, Mollija, ļoti apjukusi, piebilda. Patausti šo dimantu.
Roldjs to pataustīja. Tas ir auksts.
- Dimanti taču parasti tā neatdziest, vai ne? viņa noprasīja. Es gribu teikt, ka viss ap dimantu ir silts. Mana āda ir silta. Vai tad dimantam nevajadzētu būt tādā pašā temperatūrā?
- Varbūt dimants tiek uzlādēts ar aukstumu tad, kad tevi pārņem aukstā saplūsmes izjūta. Varbūt tas saglabā aukstumu, tāpat kā, saproti, metāls saglabā karstumu, kad to izņem no krāsns?
Pēc brokastīm Mollija un Rokijs uzvilka džinsus un T kreklu. Mollija nespēja vien beigt domāt par savādo laika apstāšanos.
Izskatījās, ka Petula devusies pastaigā, un Mollija nolēma, ka šoreiz būtu labāk, ja tā paliktu mājās.
Abi negribīgi devās ceļā. Bērniem bija pārdrošs plāns. Viņi bija nolēmuši noslēpties Sella privātajās telpās. Tas bija vienīgais veids, kā noskaidrot to, kā darbojas viņa hipnoze, un, kā viņi cerēja, arī to, kas noticis ar Deivlnu.
Viņi paņēma taksometru un drīz jau brauca pa Saulrieta bulvāri. Mollija pa logu lūkojās ārā, kā cilvēki savās automašīnās dara visu ko drošu, piemēram, dodas uz darbu vai veikaliem. Viņa domāja, cik gan tie visi ir laimīgi. Reizi vai divas lejup no sarkanbaltziliem priekšvēlēšanu reklāmas plakātiem uz viņiem ņirdza smaidīgais politiķis Gandolli. Mollija pie sevis nosprieda, ka viņam nav nekādu izredžu uzvarēt, ja uz prezidenta posteni kandidēs Primo Sells.
Iepriekšējā naktī, atstājot Primo villu, Mollija bija hipnotizējusi vārtu sargu, lai tas ielaiž Rokiju un viņu vienmēr, kad vien viņi to vēlētos. Tagad viņi bez šķēršļiem ielavījās teritorijā.
Tomēr nokļūt līdz galvenajai ieejai izrādījās ārkārtīgi grūti. Likās, ka iepriekšējais vakars vēl nav beidzies. Uz grantētā piebraucamā ceļa valdīja dzīva satiksme. Garām traucās šoferu vadīti garie limuzīni ar aptumšotiem logiem. Mollijai un Rokijam ik pusminūti nācās mesties krūmos un slēpties. Ceļš, ko varētu veikt desmit minūtēs, viņiem prasīja četrdesmit.
Izskatās, ka viņš rīko vēl vienas viesības, secināja Mollija, pār milzu bruņurupuča čaulu vērojot ieejas durvis. Izskatījās, ka bruņurupucis zelē rožu krūmu, aiz kura bija paslēpušies bērni.
No automašīnas izkāpa vīrietis militārā formā. Viņi vēroja miesassargu pavadībā ierodamies daudzus svarīga izskata vīriešus un sievietes.
- Es nemaz nebrīnītos, ja ierastos pats prezidents, teica Rokijs. Varu derēt, ka Sells jau ir ar viņu ticies.
Mollija drūmi palūkojās viņā. Ja tā ir, Sells varētu būt vēl varenāks, nekā mēs domājām. Viņa pētīja ieradušos viesus. Šie ļaudis izskatās pēc politiķiem, vai ne?
-Jā, nočukstēja Rokijs. Patiesībā tas ir Kalifornijas gubernators. Redzēju viņa attēlu avīzē. Kas Sellam varētu būt padomā?
