Sells pavilka atpakaļ sava kašmira uzvalka piedurkni un palūkojās zelta pulkstenī. Tad viņš no krūšu kabatas izvilka Mollijas dimantu un pasniedza to Sinklēram. It kā telepātiski uztvēris tēva domas, Sinklērs aplika ķēdi ar dimantu atpakaļ ap Mollijas kaklu. Sells nospieda dažas pogas uz distances pults.
- Žagatas jaunkundze ir ieprogrammēta, viņš paziņoja. Pēc aptuveni divarpus minūtēm tā kritīs atkal. Kad viņa to darīs nu, jūs jau redzējāt manu princesi darbībā. Esmu pārliecināts, ka iztēlojaties tās svaru. Tās knābis it tik ass kā… kā sauc tos virtuves nažus, ko mēs pārdodam, Sinklēr?
- Šņikt šņākt.
- Tik ass kā Šņikt šņākt nazis, un tās aste ir nāvējoša. Abi ir ārkārtīgi asi un smagi, tā ka jums nav jāuztraucas lai ari kuru galu jūs izvēlētos, viss notiks ātri.
- TU ESI ĀRPRĀTĪGS! spiedza Mollija. Viņa nevarēja iedomāties, kāpēc Sinklērs aplika dimantu ap viņas kaklu, taču nespēja novērst acis no slepkavīgā putna. Tu nedrīksti sakapāt mūs ar savu žagatu! Kāds plānprātiņš gan tu esi!
Taču tad Mollija ievēroja noteku režģus grīdā un pie sienas piestiprinātu sudrabotu šļūtenes rituli. Viņas prātā iešāvās Deivīnas tēls. Meitene izmisīgi pagriezās pret Rokiju. Zēns atbildēja viņai ar tikpat mežonīgu un pārbiedētu skatienu.
Mollijas apakšlūpa trīcēja.
- Lūdzu, Sella kungs! viņa lūdzās klusā, padevīgā balsi. Lūdzu, nedariet to! Tikai ļaujiet mums iet, un mēs jūs vairs nekad netraucēsim! Lūdzu! Nelieciet mums sēdēt šeit, kad kritīs putns!
Primo Sells viņu ignorēja.
- Izlabošu sevi žagata atkal kritīs pēc divām minūtēm. Tu, Mollij Mūna, protams, vari likt pasaulei sastingt. Sinklērs tev atdeva kristālu. Tā ka tev īstenībā ir vairāk laika, nekā tās divas minūtes, ko esmu tev atvēlējis, lai tu izlemtu savu likteni. Uz cik ilgu laiku tu spēj apturēt pasauli? Personīgi mana robeža ir aptuveni desmit minūtes. Tas taču ir tik nogurdinoši, vai ne? Jūsu dēļ es tagad esmu noguris jau pirms manis rīkotajām pusdienām, un tas mani kaitina. Kad strādāju, man patīk, ka esmu labi atpūties. Sells palaida vaļīgāk zīda kaklasaiti.
- Vai zini, Mollij, ir tik dīvaini, ka tu nekad neesi sapratusi: kristāliem laika apturēšanā ir būtiska nozīme. Vai tad tu neievēroji, cik auksts dārgakmens kļuva, kad tu to lietoji? Vai tu nezināji, ka dimanti nevada siltumu? Ko gan mūsdienās tajās skolās māca? Sells atpogāja apkaklīti un izvilka tievu sudraba ķēdīti no krekla apakšas. Tās galā karājās liels, dzidrs kristāls, kas atspoguļoja un lauza moku kambara balto gaismu, dzirkstot kā drūmā atvadu sveicienā.
- Parādi viņiem savējo! viņš pavēlēja Sinklēram. Sinklērs ap kaklu nēsāja ādas sloksnīti, kurā karājās vēl viens liels un mirdzošs dārgakmens.
- Nu labi, teica Sells, aizpogādams kreklu, es labprāt parunātu par to visu, bet man tiešām jāiet atpakaļ pie viesiem. Varbūt kādu citu reizi… Ak, es jau piemirsu, jūs taču būsiet kādā citā vietā! Primo palūkojās uz notekām. Žēl gan. Lai nu kā, Mollij, un… ē… neesmu dzirdējis tava drauga vārdu -, lai jums jaukas vienpadsmit minūtes. Laimīgu ceļu!
Kad Sells pacēla roku atvadu sveicienā, Mollija sakopoja visus spēkus, lai piešķirtu skatienam pilnu hipnozes jaudu, un pacēla acis pret Primo Sella acīm. Viņas skatiens izurbās cauri gaisam un pilnā sparā ietriecās vīrieša sejā. Trieciens gandrīz atsvieda Sellu atpakaļ.
- Vai, vai, Mollij! Kaut ko jau es biju gaidījis, bet ne kaut ko tādu. Tad Sells aizgriezās un, atkārtojot: "Cik žēl!" pamāja savam dēlam un ģenerālim, lai tie viņam seko, un visi trīs sāka kāpt augšup pa stikla kāpnēm. Mollija dzirdēja viņu sakām: Sinklēr, šīs kāpnes ir ļoti skaistas, bet ir grūti kāpt. Atgādini man, ka jāiebūvē lifts!
Mollija un Rokijs stīvi sēdēja uz nāves sola ar dzelzs skavām ap potītēm, un viņu ķermeņus cieši turēja nežēlīgās tērauda jostas. Rokijs juta, ka krūtis sažņaudzas. Mollija paliecās uz priekšu, lai pārbaudītu, vai ir iespējams aizkļūt tālāk no punkta, kur trauksies garām žagatas knābis.
- Tas ir bezcerīgi, es nevaru izvairīties no žagatas trajektorijas. Viņa ar šausmpilnu skatienu uzlūkoja pretīgo nāves riku. Rokij, es negribu, lai manu mugurkaulu pāršķeļ. B-bet, ja mēs sēdēsim taisni, putns mūs izšķaidīs pilnīgi.
- Knābis trāpīs man, sēcot kā astmas slimnieks, ieteicās Rokijs. Es redzēju, kur tas nāk. Tas caururbs mani… un tad spārnu malas saplosīs mūs abus. Un, putnam krītot atpakaļ, aste nogriezīs mums galvas. Viņš izmisumā sāka raustīt metāla jostu.
- Ak, Rokij! Ak, lūdzu, kāds… Palīgā! Mollija kliedza pilnā balsī, bezjēdzīgi cīnīdamās. Tā taču nedrīkst notikt. Viņš vienkārši mēģina mūs iebiedēt. Viņš atgriezīsies. Es zinu, ka tā būs. Viņš taču negribēs mūs… mūs…
- Mūs noslepkavot?
- Ak, es tam neticu, Rokij! nosēcās Mollija. Viņš grib mūs nogalināt… Tāpat kā nogalināja Deivīnu. Mollija iekliedzās tik skaļi, kā nebija kliegusi visa savā dzīvē. PALĪGĀ! PALĪGĀ! NĀCIET TAČU KĀDS PALĪGĀ!
Rokijs saņēma Mollijas roku.
- Divas minūtes ir jau gandrīz cauri.
