- Adoptēja? Mollija un Rokijs pārsteidzoši vienbalsīgi jautāja. Rokija uzacs pacēlās tik augstu, cik vien iespējams. Petula juta, ka viņas cilvēkus pārņem jauni pārsteiguma uzplūdi.
- Tieši tā, turpināja Sinklērs, pasniedzot Rokijām bundžu ūdens. Mēs ar Salliju pat neesam īsti brālis un māsa.
Mollija un Rokijs bija pārsteigti. Tā kā viņi paši bija bāreņi, adopcijas tēma bija ļoti tuva viņu sirdīm. Un vēl vairāk neviens no abiem ārpus bāreņu nama nekad nebija sastapis kādu, kas būtu adoptēts, tāpēc abi vērīgi klausījās Sinklēru stāstām par savu dzīvi.
Izrādījās, ka viņu un Salliju pirmo reizi četru un piecu gadu vecumā bija adoptējuši kāds cirka īpašnieks un viņa sieva. Tas, teica Sinklērs, bijis tā, it kā viņus būtu pieņēmusi liela ģimene. Viņš un Sallija bijuši neizmērojami priecīgi. Cirka īpašnieks uzstājies arī ar hipnozes seansiem. Nelaimīgā kārtā viņa spējas bijušas tik lielas, ka tad, kad viņš nonācis Primo Sella uzmanības lokā, pēdējais uzskatījis, ka cirka īpašnieks ir bīstams, tāpēc Sells no viņa atbrīvojies. Viņš hipnotizējis cirka pāri. Tagad viņi esot dārznieki Žagatas muižā.
Mazajam Sinklēram un Sallijai nācies pārcelties uz dzīvi pie Sella. Viņš tos kārdinājis ar greznu dzīvesveidu un devis bērniem visu, ko vien tie vēlējušies, mazus automobilīšus, fantastiskas guļamistabas, māju ar kinozāli un baseinu, lauku rančo ar jājamzirgiem un brīvdienas pie jūras, kur vienmēr bijušas lielas laivas, ūdensslēpes un visas rotaļlietas, kādas vien tie vēlējušies. Viņš pieņēmis tiem mājskolotāju. Kādu dienu, viņš teicis, bērni vadīšot viņa impēriju. Kad bērniem bija desmit un vienpadsmit gadi, viņš sācis tos apmācīt par hipnotizētājiem.
Taču, Sinklērs turpināja ar rūgtumu balsī, es viņu ienīdu kopš tās dienas, kad viņš atņēma brīvību maniem cirka vecākiem. Es redzēju, ka viņam nav sirds. Es sev zvērēju, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņam nekad nenāktos hipnotizēt mani. Es spēlēju savu lomu. Izlikos, ka mīlu viņu kā dēls tēvu. Bet dziļi dvēselē es viņu ienīdu. Sallija mēdza pieļaut kļūdas. Viņa pārāk bieži nepiekrita Primo. Tad tas viņu hipnotizēja. Taču Primo nekad nav hipnotizējis mani. Viņam patīk iedomāties, ka pasaulē ir vismaz viens cilvēks, kuram viņš patīk ne tāpēc, ka ir hipnotizēts. Bet, kā jau es jums teicu, man viņš nemaz nepatīk. Es viņu nolādu.
Mollija palūkojās ārā uz jūru un miljoniem sīko vilnīšu ūdenī. Viņa nezināja, kā uztvert Sinklēra dzīvesstāstu. Pašlaik viņu bija vienkārši pārpildījuši visi šīsdienas pārsteigumi. Mollija zināja, ka viņai ir vēl citi jautājumi, ko uzdot Sinklēram, taču nespēja atcerēties, kādi tie ir. Tā vietā viņa iemiga, automašīnas vibrāciju un motora dūkoņas pievārēta. Un Petula viņai piekļāvās, ar lielu atvieglojumu juzdama, ka beidzot atgriezusies īstā Mollija.
Sinklērs dzīvoja kādā mājā Holivudas pakalnos. Automašīna rāpās augšup pa stāvo trlsjoslu ceļu. Abās tā pusēs pakalnu nogāzēm bija pielipušas jaukas un kārtīgas mājas.
- Visas šis mājas ir seismiski drošas tas nozīmē, ka tās ir būvētas, lai spētu izturēt zemestrīces, stāstīja Sinklērs. Manējā ari.
Sinklērs iegriezās kādā piebrauktuvē. Viņa māja bija moderna blokveida ēka, ko balstīja kolonnas.
Viņi izkāpa autostāvvietā zem mājas, kur stabus klāja tropu efejas un bugenvilejas. Sinklērs pieveda viņus pie lifta durvīm.
- Redzu, ka tev diez ko nepatīk kāpnes, teica Mollija, kad viņi traucās augšup.
Un tad gan Mollija, gan Rokijs pārsteigumā izsaucās, ieejot Sinklēra dzīvojamā istabā.
Panorāmas logā pavērās skaists skats uz Losandželosu. Slavenā Holivudas zīme, kas izskatījās kā milzīgs ģeogrāfijas grāmatas vāks, bija pielipusi pakalna nogāzei tikai kādas jūdzes attālumā. Loga priekšā bija garš, līkumains sēdeklis. Petula uzlēca uz tā un iekārtojās ērti. Mollija palūkojās ārā. Šaurs, stabu balstīts akvedukts, pilns ar ūdeni, kā čūska aizlocījās prom no mājas pāri koku galotnēm, pakalnam un ceļam. Tad tas pagriezās atpakaļ un iegāja mājā pa aili stikla logā. Tas aplocījās ap telpu, kur saķēra savu asti, lai atkal dotos ceļā pāri kokiem, pakalnam un ceļam.
- Tas ir mans cilpveida baseins, skaidroja Sinklērs. Man tas patīk. Ir dienas, kad es nopeldu pa to vienu reizi prom no mājas un atpakaļ -, bet citās dienās es varu nopeldēt desmit reižu.
- Tas gan ir foršs, jūsmoja Rokijs.
- Man gribētos pa to papeldēt, piebilda Mollija.
- To jūs varēsiet darīt. Bet tagad es parādīšu jums pārējo māju, aicināja Sinklērs.
Guļamistaba bija apaļa, tāpat kā gulta tās vidū.
- Vai esat kādreiz gulējuši ūdensgultā?
Mollija un Rokijs izmēģināja.
- Savādi, teica Mollija. Tas ir tāpat kā gulēt uz galerta.
- Tas ir tiešām ērti, apgalvoja Sinklērs, nospiežot kādu slēdzi. Ūdens gultā sāka burbuļot. Tas ļoti nomierina, viņš pavēstīja bērniem, bet guldzošā ūdensgultā izraisīja Mollijā un Rokijā tikai ķiķināšanu.
Sinklērs dzīvoja ar stilu. Viņam bija viss.
