Mollija domāja. Tā nevarēja būt Heizla. Heizla bija ieradusies sešu gadu vecumā. Mollijas sirds pēkšņi strauji un sāpīgi salēcās, un viņu pārņēma divaina sajūta, ka viņa sapņo ar atvērtām acīm.
- Bērnam tagad būtu vienpadsmit ar pusi gadu, neatlaidīgi kā ceļu rullis turpināja Primo Sells.
Mollija juta, kā visu viņas augumu dursta neredzamas bultas. Viņa ar prātu centās tās atvairīt, taču, lai kā viņa censtos, viņa netika prom no ugunslīnijas. Patiesība bija atnākusi tik pēkšņi un pārsteidzoši kā eksplodējošs lodveida zibens.
- Vai… vai viņu… atveda… mīk… mīks… Mollija nespēja to pateikt. Viņa dziļi ieelpoja un mēģināja vēlreiz. Mīksto karameļu kastē?
- Varbūt, Primo lietišķi teica. Lusijai ļoti garšoja mīkstās karameles īpaši tad, kad viņa bija stāvoklī. Viņa ēda tās kastēm.
- M… Mūna mīkstās karameles? Mollija ļoti negribēja ticēt savām ausīm.
- Jā. Tā bija viņas iecienītākā marka, teica Primo Sells bez jebkādām emocijām balsī.
- Nē! Nē, tā nevar būt patiesība! Mollija novērsa skatienu.
Viņas galvā par virsroku sāka cīnīties divas balsis.
- Neesi taču idiote tā nav taisnība! dusmīgi dārdināja viena. Kāpēc lai tu ticētu šim cilvēkam? Tā nav taisnība!
- Vai tu esi stulba? kliedza otra balss. Kādus pierādījumus vēl tev vajag? Patiesība ir tavu acu priekšā. Mollija pielika rokas pie galvas, lai apklusinātu apdullinošo troksni. Rokijs uzlika roku uz viņas delma.
- Tu esi atradusi savus vecākus, viņš klusi teica. Mollija sagrāba zēna roku.
- Bet… bet kādi viņi ir? viņa riebumā jautāja. Es tam neticu. Es negribu tam ticēt!
Mollija jutās pilnīgi apkrāpta. Kā cilvēks, kurš visu mūžu ir lūdzis kaut ko īpašu un konkrētu un pēkšņi to saņēmis, bet, atvēris kārbiņu, secina, ka tas nav nekas labs. Mollijai nepatika viņai pasniegtā dāvana. Tomēr viņa arī nevarēja to atdot atpakaļ. Tā bija neatgriezeniska dāvana, ar kuru atliek vien samierināties.
- Paskaties, kādi viņi ir, Rokij! Es negribēju atrast savus vecākus šeit… tagad… šādus. Es negribu, lai viņi ir mani vecāki!
- Tu vienmēr viņus meklēji, Mollij, Rokijs atgādināja. Mēs abi meklējām. Tev ir paveicies. Tagad tu zini, kas ir tavi vecāki.
- Bet mans tēvs ir slepkava! kliedza Mollija. Es viņu negribu.
Primo truli blenza tukšumā. Sinklērs piecēlās un aizgāja uz virtuvi. Viņš ne visai labi jutās emocionālās situācijās.
- Es viņam neteikšu, ka esmu viņa meita. Es negribu, izspieda Mollija, nodrebot pie šīs domas. Viņa sažņaudza Rokija piedurkni. Un it īpaši es nekad negribu satikt to sievieti. Mollija domāja par Lusiju Ļoganu, un viņu pildīja skumjas.
- Tev nemaz nav viņam jāsaka, kas tu esi, teica Rokijs.
- Tu vari tagad izvest viņu no transa, un viņš to nekad neuzzinās. Bet, Mollij, varbūt tas ir pats skumjākais viņa dzīvē, ka viņš nekad nav tevi redzējis. Atceries, ka viņš bija hipnotizēts, lai neliktos ne zinis. Tad Rokijs piebilda:
- Vai atceries, ko viņš teica par Deivīnu? Viņš teica, ka Deivīnā ir kaut kas tāds, kas palīdzējis viņam kaut ko izjust, kaut arī viņam bija aizliegts just. Primo teica, ka Deivīnā ir kaut kas tāds viņas vecums -, kas atgādina viņam ko tādu, ko viņš ir aizmirsis. "Es jutu, ka gandrīz mīlu viņu kā meitu. Viņa mazināja manas spējas." Vai atceries, ka viņš to teica? Kaut arī Lusija Ļogana bija hipnotizējusi Primo, lai viņš tevi aizmirstu, Deivīna viņam par tevi atgādināja. Vai saproti, Mollij? Viņš tevi nekad nav pilnīgi aizmirsis.
Mollija pamāja, bet bija pārāk nomākta, lai runātu. Viņa paņēma Petulu un atstāja telpu, lai padomātu.
Nākamās pusstundas laikā Rokijs un Sinklērs pabeidza programmas noņemšanu Sellam. Abi teica, ka tagad tam ir pieejamas visas jūtas, ka Primo ir pilnībā ticis ārā no Lusijas Ļoganas tvēriena un viņš ir brīvs. Rokijs atstāja Primo visas zināšanas par hipnozi. Tad jaunieši aizveda to uz Sinklēra guļamistabu un lika viņam gulēt.
Sinklērs nolūkojās uz Primo ķermeni, kas guļus uz mutes bija sabrucis apaļajā gultā.
Viņš ir noguris kā suns pēc visa tā, kas ar viņu noticis, ievēroja Sinklērs. Viņš droši vien gribētu gulēt kādus simt gadus. Mums jāļauj viņam atpūsties pēc iespējas ilgāk, lai tad, kad viņš modīsies, prāts būtu pilnībā uzsūcis programmas noņemšanu. Un, Rokij, kas attiecas uz pārējo, Primo Sells joprojām ir ievēlētais prezidents. Mums viņš jātur noslēpts šeit, jo, ja Lusija Ļogana piekļūs viņam pirms tam, kad viņš paziņos, ka atsakās no prezidenta amata, viņai joprojām būs iespēja īstenot savus plānus. Drošības pēc ieslēgsim viņu manā istabā. Kad viņš atkal nāks pie sajēgas un viņa galva būs skaidra, mēs aizvedīsim viņu uz Aisberga studiju un viņš varēs televīzijā paziņot, ka vairs nevēlas būt prezidents. Tiklīdz mēs būsim to izdarījuši, ar Ļoganu būs cauri.
Tā nu viņi aizvēra durvis aiz Sella un pagrieza atslēgu. Rokijam bija žēl šī vīra. Kad viņš pamodīsies, viņam būs jāsamierinās ar to, ka Lusija Ļogana nozagusi vienpadsmit viņa dzīves gadus un viņu izmantojusi.
