- Vai Lusija Ļogana ir šeit? jautāja Primo, iznācis pa durvīm. Kur viņa ir? Viņš palūkojās uz Lusiju un tad pārlaida skatienu telpai. Kur?
Mollija palūkojās uz sievieti, kas visus šos gadus bija hipnotizējusi Sellu. Acīmredzot viņš to nebija redzējis tik ilgi, ka vairs nepazina.
- Re, kur viņa ir! Mollija rādīja. Viņa kļuvusi vecāka.
- Nekļūsti smieklīga! iesaucās Primo Sells. ŠI nav Lusija. ŠI persona ir… viltvārde. Un, piegājis sievietei klāt, viņš to sagrāba aiz rokas.
- Kas tu esi? Kur ir īstā Lusija Ļogana? viņš agresīvi pieprasīja.
Būtne ieblējās kā aita: Viņa ir Braiersvilas Parkā.
Mollija bija šokēta. Meitene nopētīja sievieti savā priekšā, un pēkšņi tai kļuva pilnīgi skaidrs, ka šī nepavisam nav tā Lusija Ļogana, ko viņa pazina. Šī persona bija bibliotekārei ļoti līdzīga, taču vaibsti daudz skarbāki. Deguns bija lielāks. Ķermenis cīpslaināks. Mollija jau pirms tam bija nodomājusi, ka Lusija izskatās neglītāka par bibliotēkā sastapto laipno sievieti, taču nebija aizdomājusies tālāk. Tagad, pamatīgi nopētot šo seju un ķermeni, bija pilnīgi skaidrs, ka tie nepieder Lusijai. Un šī persona nebija viņas māte.
- Vai īstā Lusija ir drošībā? jautāja Mollija.
-Jā, viņa ir jauki un droši ieslēgta.
- Un tātad, kas tu esi?
- Es, persona saldā balstiņā ieteicās, bet tad, it kā vārdus būtu grūti izrunāt, izdabūja: Nu… kā, es esmu K-Korn… ēlijs Ļogans.
- K-Kornēlijs? Bet, bet tas taču ir vīrieša vārds! izstostīja Mollija.
-Jā, taisnība. Personas balss pēkšņi pieņēma zemāku, vīrieša balss tembru. Protams, tas ir auna vārds. Es esmu auns.
Uzacīm uzšaujoties gandrīz līdz pieres vidum, Rokijs neticīgi noprasīja: Kas tu esi? Tu taču muldi!
Kornēlijs Ļogans pamāja. Tā tas ir. Es esmu auns, viņš teica un sāka lēkāt pa telpu, it kā viņam milzīgu atvieglojumu sagādātu tas, ka beidzot var to pateikt. Bēēē! viņš ieblējās, rikšodams gar sēdekli pie panorāmas loga.
Petula viņam uzrūca.
- Vīrietis? Bet kāpēc?
- Tāpēc, ka tāds es biju, kad piedzimu, paziņoja Kornēlijs Ļogans, lēkšodams ap dīvānu.
- Kornēlijs Ļogans! izsaucās Primo Sells. Šo vārdu neesmu dzirdējis jau daudzus gadus. Primo pagriezās pret pārējiem. Viņš ir Lusijas Ļoganas dvīņubrālis. Tāpēc jau ir tai tik līdzīgs gluži kā izkropļota Lusijas versija.
Visi blenza uz dīvaino radījumu, kurš tagad kā auns kārpīja grīdu. Lusijas Ļoganas maska, kas bija viņus piemānījusi pēdējo divdesmit minūšu laikā, mezglā sasietie mati, jaukās bibliotekāres svārki ar tiem pieskaņoto jaku un pērļu kaklarota viss tagad sāka izjukt. Kad viņš pakratīja galvu, parūka nošļuka sāņus. Sākdams aulekšot gar cilpas baseina malu, viņš parāva augšup slapjos svārkus, un visi redzēja, ka kājas zem tiem ir spalvainas un cīpslainas un nepavisam nelīdzinās sievietes kājām.
Norāvis jaku un atsedzis džemperi ar īsām piedurknēm, viņš demonstrēja muskuļotās rokas.
Mollijas domas atgriezās tajā marta pēcpusdienā pie Kornēlija, kas Braiersvilas savrupmājā bija pārģērbies par Lusiju Ļoganu.
Pēkšņi Mollija aptvēra, cik spīdoši šis vīrs bija viņu apmuļķojis. Ieģipsējums un apsēji bija viltīga maldināšana. Kornēlijs bija zinājis, ka bērniem tiek mācīts, lai viņi neblenž uz cilvēkiem, kuriem kaut kas kaiš. Un, protams, Mollija nebija vēlējusies uzlūkot viņa savainoto seju. Viņa bija skatījusies uz sārtajiem, lakotajiem nagiem, kas rēgojās ārā no ieģipsējuma, un tā tika apmānīta. Mollija intensīvi domāja. Ir jābūt kādai norādei. Pēkšņi viņa atcerējās, cik zema izklausījās Kornēlija balss tajā vakarā, kad viņa tam piezvanīja no viesnīcas, Mollija bija viņu pārsteigusi nesagatavotu.
- Vai parasti tu valkā vīriešu drēbes? Mollija jautāja.
- Protams. Vai tad tu domā, ka man patīk ģērbties kā sievietei?! griezīgi iebrēcās Kornēlijs. Vai tu domā, ka man patika runāt tajā stulbajā, augstajā balsī? Viņš trakā atvieglojumā iesmējās. Bēēē bēēēēēē! Man bija jākļūst par Lusiju, man tas bija jādara, lai es varētu piedabūt Molliju Mūnu izsekot Sellu. Redzi, bija ļoti vajadzīgs izsekot Sellu. Viņš uzvedās tik dīvaini nespēja hipnotizēt Deivīnu un tad notika nolaupīšana, ko es nebiju licis darīt. Un man pašam, protams, bija jāpaliek uz vietas, lai atkal novājinātu Lusiju. Kornēlijs kārpīja grīdu.
- Atkal? Kā tu to domā?
- īstā Lusija Ļogana, Kornēlijs ar blējienu paskaidroja, mana māsa Lusija bija manā varā jau vairākus gadus. Vienpadsmitarpus gadu. Tikpat ilgi, cik Sells. Manā varā bija gan Sells, gan viņa. Tas bija ģeniāli. Tas bija brīnišķīgi. Es biju ieplānojis sūtīt Lusiju, lai viņa apprecas ar Sellu.
Viņai bija jākļūst par prezidenta sievu. Un tad es, Kornēlijs, būtu kontrolējis viņus abus. Bēēēēē, ha, ha!
Šajā bridi Primo Sells pieslējās sēdus. Viņa seja bija kļuvusi bāli olivzaļa.
- Man laikam ir nelabi, Sells teica. Ar šiem vārdiem viņš grīļīgi devās uz Sinklēra vannasistabu.
- Nabaga cilvēks, nopūtās Rokijs.
- Tas viss viņam noteikti ir šausmīgs šoks, noteica Mollija.
