Čalas ap galdu aprāvās, jo bāreņu nama bērnu ausis kā radari reaģēja uz Džinksa spalgā balsī izteikto jautājumu. Visi apklusa.
- Nu… čap-čap… Trinklberijas kundze stostījās salātiem pilnu muti, es tiešām nezinu. K-kā jūs visi domājat? Mollija un Rokijs tagad ir atgriezušies. Varbūt mums ir p-pienācis laiks doties mājās. Mēs taču n-nevaram gaidīt, lai Sinklēra kungs m-m-mūžīgi maksātu par mūsu uzturēšanu. Un Simons v-varēs pelnīt sev iztiku, ja n-nokārtos atslēdznieka pārbaudījumus Braiersvilā.
Primo Sells viņu pārtrauca. Jūs visi varat nākt un palikt pie manis, viņš aicināja.
Trinklberijas kundze sāka klepot, jo salātu lapa bija iesprūduši rīklē. Nokmana kungs uzsita viņai pa muguru.
- Protams, arī jūs un Nokmana kungs esat gaidīti, teica Primo. Ja nu vienīgi vēlaties dzīvot kur citur, bet man šķiet, ka bērniem jūsu pietrūktu, ja jūs dzīvotu tālāk par vārtu namiņu.
- Jā, tā ir laba doma, priecājās Trinklberijas kundze. Vai piekriti, Simon, mīļais?
- Vienīgā problēma ir tāda, ka mums ir vesels lērums dzīvnieku un putnu, teica Nokmans.
- Jā, man tagad ir trīsdesmit trīs peles, palielījās Gerijs. Patiesībā es domāju, ka Murskuļbumbai teju, teju būs bērni.
- Mana māja ir milzīga. Mēs varētu tur iekārtot zoodārzu, Primo nepalika atbildi parādā.
Tika nolemts balsot. Visi gribēja apmesties pie Primo. Šķita, ka jautājums izlemts. Tad Mollija atcerējās Rodžeru, kas sēdēja zem apelsīnu koka pie restorāna ieejas.
Rodžers no bļodiņas ēda pekanriekstus.
- Kā tev iet, Rodžer? Mollija klusi apjautājās. Rodžers apveltīja viņu ar viltīgu skatienu un pameta viņai zilu papīra lidmašīnu.
Mollija to atlocīja. Iekšā kricelīgā rokrakstā bija rakstīts:
Man ļoti žēl, bet es zinu pārāk daudz
- Zini pārāk daudz par ko, Rodžer?
Rodžers skumji uzlūkoja viņu. Pārāk daudz par viņšviņa, zēns sērīgi novilka.
Mollijas prātu pildīja atmiņas par citām Rodžera rakstītajām papīra zīmītēm.
Ātri sūtiet palīdzību! Citplanētieši apēduši manas smadzenes!
Uzmanieties! Smadzeņu simtkāji ir klāt!
Nespried par ķermeni pēc ādas!
Mollija iedomājās zaķi Kornēlija izcirpto krūmu kolekcijā. Vai tas bija trakais marta zaķis? Vai tas attēloja Rodžeru?
Tīri instinktīvi Mollija apturēja pasauli. Viņa saņēma Rodžera roku un raidīja tajā aukstumu, lai viņš varētu kustēties, un dziļi ielūkojās zēna samulsušajās acīs.
- No šī brīža, viņa teica, tu, Rodžer, vairs neatradīsies neviena cita varā. Tu būsi tu pats. Tad viņa papildināja sakāmo ar veco, noderīgo paroli: Pilnīgi precīzi.
Pēc šiem vārdiem Rodžers samirkšķināja acis un stiklainais skatiens viņa acīs pagaisa.
Mollija atkal ļāva pasaulei kustēties. Rodžers palūkojās apkārt un satvēra Mollijas roku, it kā viņam būtu grūti noturēt līdzsvaru. Viņš izskatījās pilnīgi zaudējis orientāciju, it kā telpā viss karātos kājām gaisā. Tad viņš uzlika roku uz krūtīm, it kā pārbaudot, vai vēl ir dzīvs. Vienā mirklī viņš aptvēra, kas noticis.
- Ak, paldies, Mollij! Mollij, tu mani izglābi! Rodžers iesaucās. Viņš aplika rokas Mollijai ap kaklu un cieši to apkampa. Viņš smaržoja pēc lapām, koka mizas un zāles.
- Es biju ieslodzīts pats sevī tas bija šausmīgi! viņš šņukstēja. Visu laiku es centos to pateikt, bet es nespēju sazināties ar citiem. To izdarīja Kornēlijs. Viņš man uzsūtīja arī halucinācijas. Viņš hipnotizēja mani, lai es domātu, ka mani vajā balsis. Tas bija tik biedējoši! Es tev nevaru izstāstīt, cik biedējoši tas bija.
- Neuztraucies, Rodžer, tagad viss būs labi! mierināja Mollija, atbildot viņa apskāvienam.
- Paldies, Mollij! Rodžers elsoja. Tu mani atbrīvoji. Paldies, paldies, paldies! Uz brīdi Rodžers bija kā pielipis Mollijai. Tad viņš to atlaida un saņēma galvu rokās.
- Tad tu biji uzzinājis pārāk daudz par Kornēliju Ļoganu? minēja Mollija. Kā tev tas izdevās?
- Tu jau atceries, kā man patika rakņāties atkritumu urnās, stāstīja Rodžers, nu, un reiz es tā rakņājos bibliotēkā Lusijas Ļoganas papīrgrozā. Es atradu Kornēlija
Ļogana rakstītos rīkojumus. Es redzēju Lusīju Ļoganu strīdamies ar viņu. Viņi izskatījās tik līdzīgi. Tas bija savādi. Es redzēju, kā viņš iestumj Lusiju automašīnā. Viņa tika aizvesta. Kornēlijs mani pamanīja. Es zināju pārāk daudz. Viņš mani nohipnotizēja. Es biju traks daudzus mēnešus.
- Tagad vairs neesi, Rodžer, teica Mollija.
Mollija domāja par Forestu. Šoziem viņa rokās tiks nodoti divi bezprāši. Rodžeram, tāpat kā Primo, nāksies palikt šeit kopā ar Forestu, līdz viņš būs atlabis. Lēmums kļuva pavisam skaidrs visiem jāpaliek Losandželosā.
Tikai ne Mollijai. Mollijai bija jādodas prom. Mollija saprata drīz vien Primo Sells uzzinās, ka viņa ir tā meita, bet viņa tiešām vēl nebija tam gatava. Mollija gribēja dzīvot vienīgi ar domu, ka viņai ir tēvs, līdz pienācīgi iepazīsies ar to. Turklāt viņai bija jāpaveic kaut kas daudz svarīgāks.
