Signe KvaskovaMonika un Dimantu CiltstēvsMonika un viņas draugi — Ruta, Ralfs un Arvils — dodas uz neparasto Mežu, lai pavadītu tur vasaras brīvdienas.Taču Mežā viņus gaida kāds noslēpums… Teiksma vēsta, ka dimantu Ciltstēvs parādās Mežā reizi tūkstoš gados, taču kādreiz tas atgriezīsies, lai paliktu uz mūžīgiem laikiem. Vai tiešām tas ir noticis tieši šobrīd? Un, ja tā, — ar ko tas draud visiem Meža iemītniekiem? Monika un viņas draugi nolemj atrisināt šo noslēpumu, un sākas viņu savādā un bīstamiem piedzīvojumiem bagātā vasara.JUMAVA 2003Grāmata izdota ar Kultūrkapitala fonda finansiālu atbalstuAtbildīgā redaktore Iveta ŠalkevicaTehniskā redaktore Irēna Soide Literārā redaktore Asnate Baņģiere Korektore Agita Kazakeviča Maketētāja Rūta VilīteMāksliniece Marita Grase Agatas Muzes vāka grafiskais noformējumsizdevums latviešuvalodā, 2003 © Signe Kvaskova, teksts, 2003© Marita Grase, mākslinieciskais noformējums, Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis I.Ločmelis
Signe Kvaskova
Monika un Dimantu Ciltstēvs
Kāda siltā maija pecpusdiena Monika sedeja sava istabā pie atvērta loga un noraudzījās, kā vieglais vējiņš šūpo mājas priekšā augošās liepas zarus.
Smaržoja pēc pavasara.
Lejā pa ielu šaudījās automašīnas, bet no ceturtā stāva loga varēja redzēt tikai koši zaļo koku lapotni un zilās debesis, kas vidēja tai cauri. Kādā zarā, kas bija vistuvāk logam, šūpojās divi mazi kristāla putniņi un klusām šķindēja. Putniņi bija Meža Večas dāvana, un ikreiz, kad Monika dzirdēja šķindoņu, viņa atcerējās par neparastajiem notikumiem Mežā.
Kopš Monikas atgriešanās no Meža bija pagājuši septiņi mēneši…
Toreiz, rudeni, viņa bija atklājusi, ka pa vannas caurumu var nokļūt pavisam citā pasaulē, ko sauca par Mežu. Un šajā Mežā viņa kopa ar trim citiem bērniem bija pavadījusi pusgadu, cenšoties atrast vecmāmiņas, kuras Klinšu krāvumos bija ievilinājuši neparasti un baismīgi radījumi — aluķēmi. Mežā viņa bija iepazinusies ar Meža Veču, Mežsargu, mežaļaudīm un daudzām savādām un bieži vien ārkārtīgi bīstamām radībām…
— Drīz mēs atkal dosimies turp, — Monika sacīja Benam. — Tikai šoreiz mums nevajadzēs nevienu meklēt. Šoreiz mes tur būsim tāpat vien — brīvdienās.
Bens — Monikas lielais, pinkainais suns — patlaban noņēmās ap radio. Radio bija viņa aizraušanās un viņa ikdiena. No rita lidz vakaram suns varēja bakstīties ap radio kloķi, mainīdams stacijas un kaukdams līdzi. Bens necieta vienīgi klavierspēli un jodelēšanu. Tādās reizēs viņš metās apstrādāt kloķi ar tik lielu dedzību, ka radio draudēja izjukt pa detaļām.
— Vēl sešas dienas, — domīgi sacīja Monika, raudzīdamās sienas kalendārā, — un pirmais jūnijs būs klāt. Vai dzirdi?
Bens ar kloķi zobos kaut ko noņurdēja. Viņam likās, ka šī saruna nav tik svarīga, lai tās dēļ pamestu radio.
Pirmajā jūnijā Monika gatavojās atkal doties uz Mežu. Tā viņi — Meža Veča, Monika un trīs pārējie bērni Ruta, Ralfs un Arvils — bija nolēmuši, kad vecmāmiņas bija atrastas un viņi šķīrās, lai atgrieztos katrs savās mājās.
Un nu pirmais jūnijs bija pavisam tuvu.
Bens rūkdams grozīja kloķi, un radio neapmierināti šņāca, pārlēkdams no vienas stacijas uz citu. Piepeši istabu piepildīja skaļa jodelēšana. Bens izlaida kloķi no zobiem un ierējās. Tad viņš uzsita ar ķepu pa kādu pogu. Radio apklusa, bet Bens vīlies ievilkās kaktā un apgūlās, uzlicis galvu uz priekšķepām.
Monika pacēla acis no kalendāra.
Saraukusi uzacis, viņa piegāja pie radio un ieslēdza to.
Jodelēšana turpinājās pilnā sparā. Monika pagrozīja kloķi, mēģinādama atrast citu staciju. Taču arī nākamā stacija raidīja jodelēšanu.
Tāpat arī nākamā.
Un nākamā.
Bens gulēja, uzlicis priekšķepas uz ausīm, un izmisīgi smilkstēja. Beidzot Monika izslēdza radio, un Bens apveltīja viņu ar pateicīgu un vienlaikus pārmetošu skatienu.
— Dīvaini… — noteica Monika un apsēdās pie galda.
Tieši tāda jodelēšana bija skanējusi todien, kad Meža Veča viņai bija atsūtījusi kristāla putniņus, kas tagad karājās ārā, liepā. Turklāt atsūtījusi nejau pa pastu. Putniņi, ietīti auduma lupatiņā, bija mētājušies vannā, kur tos atrada Monikas vecmāmiņa. Acīmredzot tie bija ceļojuši tādā pašā veidā kā Monika — pa vannas caurumu…
Monika vēlreiz piegāja pie radio un pagrozīja kloķi. Bet viņa varēja griezt to kaut no viena gala līdz otram — visas stacijas raidīja vienīgi jodelēšanu.
Bens bija apsēdies pie durvīm un ilgu pilnu skatienu vērās uz durvju rokturi.
Monika izslēdza radio, un Bens atkal apgūlās.
— Kā tu domā? — Monika jautāja sunim. — Vai tas varētu būt saistīts ar Mežu? Varbūt Meža Veča ir sajaukusi datumus un viņai šķiet, ka pirmais jūnijs ir jau šodien…
Bens nedomāja itin neko.
Viņš gulēja.
— Jāiet paskatīties, — nomurmināja Monika. — Varbūt viņa kaut ko ir atsūtījusi… — Un viņa devās uz vannas istabu.
Taču vannas istabā viņa neko savādu neatrada. Viss bija kā parasti, un nedz vannā, nedz arī kur citur nekādi dīvaini priekšmeti nemētājās.
— Hmm… — noteica Monika un devās ārā no vannas istabas, koridorā saskriedamās ar vecmāmiņu.
— Ā, Monika, — paklau, ieiesim tavā istabā, — vecmāmiņa klusām teica un izskatījās satraukusies.
— Vai tu zini, ka pa radio skan tikai jodelēšana? — vecmāmiņa jautāja, kad viņas bija aizvērušas aiz sevis durvis. Lieta bija tada, ka vectēvs neko nezināja ne par Mežu, ne ari par to, ka vecmāmiņa kādreiz bija pazudusi. Līdz tam laikam, kad Monika atgriezās mājās ar īsto vecmāmiņu, viņas vietā bija bijusi cita vecāmāte. Neīstā. Bet, līdzko īstā vecmāmiņa bija atpakaļ, vectēvam, šķiet, likās, ka tā ir bijis vienmēr, un ne Monika, ne vecmāmiņa necentās viņam šo ilūziju graut. Skaidrojums būtu bijis pārlieku neticams…
— Zinu, — atteica Monika. — Tāpat kā toreiz?
— Tāpat.
— Es jau pārbaudīju vannas istabu, — sacīja Monika. — Tur nekā nav.
— Ak tā, — noteica vecmāmiņa. — Nu, kas zina… Varbūt tā ir tikai sakritība.
