Signe КvaskovaMonika un mežsMonikas dzīvē nav nekā īpašas ievērības cienīga līdz dienai, kad notiek kas neticams – meitene kopā ar savu uzticīgo suni Benu nokļūst brīnumainā pasaulē – Mežā. Tikšanās ar Meža Veču un Mežsargu, spīdošās mēness suņusēnes, spiedzošie pūpēžveidīgie, apkārt skraidošie koki un krūmi ir tikai daļa no tām dīvainībām, ar ko sastopas Monika un viņas jaunie draugi – Ruta, Ralfs un Arvils. Pārsteigumi un piedzīvojumi gadās ik uz soļa, jo viņu nokļūšana Mežā nav nejauša, par to parūpējušies biedējošie radījumi – aluķēmi…Akciju sabiedrība Preses nams sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Kultūras fondu 2000. gadā pirmo reizi rīkoja latviešu oriģinālliteratūras konkursuPreses nama Grāmata. Tā mērķis atbalstīt un veicināt latviešu literatūras attīstību. Šīs grāmatas autoreSigne Kvaskova ir viena no sešiem 2002. gada konkursā godalgotajiem rakstniekiem. Par 2002. gada konkursa laureātiem kļuvuši ari Andris Zeibots prozā; Dainis Grīnvalds dokumentālajā prozā; Uldis Bērziņš un Edvīns Raups dzejā; Inese Zandere literatūrā bērniem.Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisSIGNE KvaskovaMONIKA un meŽsPRESES NAMSApgāda vadītāja Astrida ILTNERE Redaktore Baiba BĒRTULE Tehniskā redaktore Ausma RUDZIŠAMāksliniece Marita GRASE© © ©Signe Kvaskova, 2002 Marita Grase. 2002 Preses nams, 2002ISBN 9984-00-454-6
Signe Кvaskova
Monika un mežs
.
.
.
Monikai ļoti patika iet vannā.
Kad viņa iekāpa siltajā, caurspīdīgajā ūdenī, viņa mēdza aizvērt acis un iztēloties, ka peld uz muguras koku ieskautā ezerā pašā meža vidū…
…ezers ir apaļš, un tajā kā spogulī redzama gaiši zilā debess un baltie mākoņi… pāri gludajai ezera virsmai šaudās zeltaini mirdzošas spāres, un krasta niedres, šūpodamās vieglajā vēsmiņā, klusām čaukst…
Un tikai, kad noklaudzēja durvis, vecaimātei vai vectēvam ieejot dzīvojamajā istabā, Monika pamodās no saviem sapņiem un negribīgi pameta meža ezeru, lai, atvērusi acis, ieraudzītu labi pazīstamo vannas istabu ar tumši zilajiem dušas aizkariem un no mitruma nomelnējušajiem griestiem. Flīzes, kas bija tādā pašā netīri zilā krāsā kā dušas aizkari, no vecuma bija kļuvušas pavisam nespodras un vietumis atdalījušās no sienas, draudot kuru katru brīdi atlupt pavisam un iekrist vannā.
Šad un tad pie griestiem tupēja mazs, melns zirneklis ar astoņām resnām sīkiem matiņiem klātām kājām. Monika viņu nez kāpēc bija nodēvējusi par Bendžaminu un arvien gribēja noķert un izlaist laukā pa logu, bet ikreiz, kad meitene bija izkāpusi no vannas, zirneklis nozuda. Kad Monika, guļot vannā, uz viņu lūkojās, Bendžamins, sajutis, ka tiek novērots, ņēma kājas pār pleciem un, noskrējis lejup pa sienu, pazuda melnajā spraugā zem izlietnes.
Monikai bija desmit gadu, un viņa dzīvoja pašā pilsētas centrā kādā vecā mūra mājā. Kopā ar viņu dzīvoja vecāmāte un vectēvs, bet Monikai likās, ka viņi nav gluži tādi, kādiem būtu jābūt vecaimātei un vectēvam.
Nebija jau tā, ka viņa zinātu, kādiem tad īsti viņiem būtu jābūt, tomēr viņai šķita, ka kaut kas nav tā kā vajag… Viņas draudzenes Helgas vecāmāte bija pavisam savādāka, un reizēm Monika nevarēja saprast, vai «pareizā» vecāmāte ir Helgai, turpretī viņas vecāmāte ir tikai kaut kāds pārpratums, jebšu otrādi. Helgas vecāmāte bija sīka, šausmīgi krunkaina, bet briesmīgi mīļa vecenīte, turpretī Monikas vecāmāte bija īgna veča, kas Monikai atgādināja kaimiņu sētas buldogu. Viņa mūžīgi par kaut ko gremzās, un vectēvs reiz bija pārstājis runāt viņai pretim un kopš tā laika nerunāja vispār…
Monikai patika iet vannā vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau tāpēc, ka tur varēja sasildīties, jo, kad sāka pūst aukstie rudens vēji, dzīvoklis pastāvīgi turējās drēgns. Tomēr galvenais iemesls šīm biežajām peldēm bija tas, ka, iegrimstot siltajā ūdenī, viņa pilnībā aizmirsa apkārtējo pasauli un varēja ļauties fantāzijām…
Viens no viņas mīļākajiem sapņiem bija par mežezeru. Bet bija ari citi citreiz Monika mēdza ienirt ūdenī vaļējām acīm, un, kaut arī acu priekšā bija tikai baltas vannas sienas, viņa redzēja daudz ko vairāk. Tajās reizēs viņa peldēja cauri krāsainiem koraļļu rifiem, kur starp koraļļu zariem šaudījās zivis visfantastiskākajās krāsās, lēnām irdamies un snaikstīdami galvas uz visām pusēm, garām peldēja sīciņi bruņurupuči, un līgani viļņojās zaļgani ūdensaugi…
Monikas vecāmāte bija priecīga, ja varēja atstāt meiteni savā vaļā, un dažreiz pat likās, ka viņa paiet tai garām, mazmeitu vispār neredzot. Nebija jau tā, ka vecāmāte uz Moniku kliegtu. Parasti viņa ar meiteni vienkārši nesarunājās, un, tā kā vectēvs nerunāja vispār, tad Monikai atlika sarunāties tikai pašai ar sevi un ar savu suni lielu, pinkainu jaukteni, vārdā Bens. Varbūt Bens bija tas pats Bendžamins, tikai saīsināts, bet varbūt tie bija divi atšķirīgi vārdi, kas gan to varēja zināt…
Skolā patlaban bija karantīna, kas nupat jau ilga veselas divas nedēļas, un izskatījās, ka tik drīz vēl nebeigsies. Savukārt pēc tam bija paredzēts rudens brīvlaiks.
Un tā svētdienas novakarē Monika atkal gatavojās iet vannā.
Tagad, kad nevajadzēja iet uz skolu, viņai bija sajukušas visas dienas, un to, ka bija svētdiena, viņa zināja tikai tādēļ, ka no rīta bija zvanījuši zvani tuvējā baznīcā. Ik dienas viņa lielākoties sēdēja mājās un tikai rītos un vakaros ar savu suni aizgāja līdz pilsētas parkam. Otrdienas rītos vecāmāte gāja uz tirgu iepirkties, un tāpēc Monika zināja, kad ir otrdiena un trešdiena, bet pēc tam visas dienas atkal sajuka, līdz svētdienas ritam, kad zvanīja zvani.
Šovakar viss atkal bija kā parasti. Vectēvs sēdēja savā guļamistabā lielajā atzveltnes krēslā un lasīja, bet vecāmāte, kaut ko pie sevis burkšķēdama, virtuvē vārīja ābolu ievārījumu.
Monika iegāja vannas istabā, aizlika durvīm priekšā krampīti, lai neviens viņu nejauši neiztraucētu, un, sildīdama savas nosalušās rokas pie karstā ūdens caurulēm, noraudzījās, kā vanna pildās ar ūdeni.
Tas gāzās vannā ar lielu troksni, un Monika, aizvērusi acis, iztēlojās, ka stāv džungļos pie kādas mežonīgas upes, kurā gāžas milzīgs ūdenskritums… Pēc brīža viņai likās, ka kāds uz viņu skatās, un viņa jau izbijās, vai tikai tas nav kāds plēsīgs zvērs… Galu galā, kāds gan tur brīnums, ja džungļos uzskrien virsū tīģerim! Izbailēs Monika atvēra acis un saprata, ka vēl joprojām atrodas savā vannas istabā.
