MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJSKITS PEDLERS DZERIJS DEIVISSIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976KIT PEDLER AND GERRY DĀVISMUTANT 59:THE PLASTIC EATERNEW YORK, THE VIKING PRESS, 1972К. Педлер, Дж. Дэвис "МУТАНТ-59, ПОЖИРАТЕЛЬ ПЛАСТМАСС Серия «В мире фантастики»" Издательство «Зинатне» Рига 1976 На латышском языкеKits Pedlers, Džerijs Deivjj MUTANTS — 59, PLASTMASU ĒDĀJSПеревод с английского 3. И н е с и с а Художник М. Р и к м а и е Послесловие Е. ПарноваNo angļu valodas tulkojis Z. Inesis Māksliniece M.Rikmane Pēcvārda autors J. ParnovsRedaktors O. Jansons. MāK4IIBlM4 M. Uiv.mclne. Maksll 'redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore L. Btahmane.Nodota salikšanai 1975. g. 29. septembrī. Parakstīta iespiešanai 1976. g. 1. oktobri. Tipogr. papīrs Nr. 1, formāts 70X100/32. 9 fiz. iespiedi.; 11,70 uzsk. iespiedi.; 12,39 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 76 kap. Izdevnieciba «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministra Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pašūt. Nr. 782.<© Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1976Izdota saskaņā ar Latvijas PSR 70304—138 Zinātņu akadēmijas Redakciju M811(11)—76 un izdevumu padomes lēmumu
KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS
MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976
BRITU BIOLOGU BIEDRĪBAS UN PATOLOGANATOMU ASOCIĀCIJAS LOCEKĻA S. EINSLIJA PIEMIŅAI
20. jūlijā savā mājā Saidenhemā 53. mūža gadā pēkšņā nāvē miris Saimons Einslijs, Kensingtonas slimnīcas vecākais mikrobioloģijas pasniedzējs.
Saimons Einslijs dzimis 1919. gada 6. decembrī. Savu pirmo kvalifikācijas eksāmenu viņš nokārtoja 1939. gadā Svētās Marijas slimnīcā. Drīz pēc otrā pasaules kara sākuma viņš tika ieskaitīts Karaliskajā kara medicīnas korpusā, kur ilgu laiku pētīja šauto brūču inli- cēšanos.
Atgriezies privātā dzīvē, viņš nodevās bakterioloģijai, sevišķu uzmanību pievēršot baktēriju pielāgošanās spējai. Ilgu gadu gaitā viņš uzkrāja plašus datus par baktēriju dzīvības procesiem neparastās barotnēs, un, lai gan Einslija darbi netika publicēti, daudzi viņa kolēģi izrādīja cieņu šā zinātnieka centībai un darba mīlestībai. Viens no viņiem rakstīja:
«Saimons bija neparasti pievilcīgs cilvēks. Viņš labprāt palīdzēja ar padomu jebkurā viņam pazīstamā nozarē, bet pēdējos mēnešos, kā izriet no viņa piezīmēm, izdarījis vairākus oriģinālus eksperimentus ar B a c i 11 u s p r o d i- g i o sus, kas sevišķi piesaistīja zinātnieka uzmanību. Kolēģiem ļoti pietrūks viņa.»
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Saimona Einslija dzīvesbiedrei un meitām.
«British MedicaI Journal»
Šis pārslēdzējs maksāja astoņpadsmit dolārus ļ un četrdesmit trīs centus, un, kaut gan tas " bija domāts tieši tādam pašam nolūkam kā jebkurš cits pārslēdzējs uz saimniecības preču veikala letes, tam tomēr piemita kāda atšķirība — maznozīmīga parastā lietotāja acīs, taču vitāli svarīga Hansenam. Tehniskajā raksturojumā bija sacīts: «Traucējumu iespējamība — 0,0001», citiem vārdiem, bezgalīgi niecīga. Par astoņpadsmit dolāriem un četrdesmit trīs centiem tika garantēta praktiski absolūta drošība. Pārslēdzēju varēja nostādīt divos stāvokļos: «Trajektorijas korekcija — ar roku» un «Trajektorijas korekcija — automātiski».
Kosmosa kuģa komandieris noknikšķināja pārslēdzēju stāvoklī «ar roku» un šajā brīdī parakstīja sev nāves spriedumu.
Komandiera kustībai vajadzēja aizraidīt nelielu elektrisku impulsu līdz komplicētam mikroķēžu savi- jumam aiz vadības pults, taču strāva sasniedza tikai tievu vadiņu, kas kādreiz bija bijis kārtīgi noizolēts, bet tagad — acij nesaredzams — kvēloja kails. Uz pults tūlīt iedegās sarkanā brīdinājuma uguntiņa.
Komandiera seja palika stinga. Varbūt vienīgi nedaudz iepletās acu zīlītes un noraustījās plakstiņi. Viņš vēlreiz noknikšķināja pārslēdzēju: brīdinājuma uguntiņa paklausīgi nodzisa un uzliesmoja no jauna.
Abi pārējie apkalpes locekļi vēroja, ko dara komandieris. Arī viņu sejās nenoraustījās ne muskulī- tis. Ļaudis bija noguruši līdz nāvei. Pārcilvēciskais sasprindzinājums bija apvilcis ap viņu acīm tumšus ēnu lokus.
Visus trīs vadīja viens vienīgs dzinulis — palikt dzīviem, lai maksā ko maksādams; tas viņiem bija mācīts garajos treniņu gados.
Komandieris klusēdams atslīga sēdekli. Neviens nebilda ne vārda. Pēkšņi kabīnes klusumā ielauzās neizteiksmīga, traucējumu izkropļota balss — viņus izsauca lidojuma vadības centrs Hjūstonā.
— «Apollo-19», līdz pēdējai kursa korekcijai atlikusi viena minūte četrdesmit piecas sekundes. Dodam signālu.
Tūlīt pēc balss ieņaudējās zummers. Komandieris atbildēja vienaldzīgā tonī:
— Uzmanību, Hjūstonā, izgājis no ierindas pārslēdzējs. Skaitļotājs nav iedarbināms, nevaram atdalīt nolaišanās pakāpi, atkārtoju, nevaram atdalīt nolaišanās pakāpi. Uztveram.
Atkal zummers.
— Sapratu, «Apollo». Pārbaudīsim no Zemes. Uztveram.
— Paldies, Hjūstonā.
Kuģis — sīka daļiņa izplatījuma tukšumā un tumsā — ātrāk par kuru katru šāviņu traucās pa izliektu trajektoriju pretī Zemei. Tas neatstāja aiz sevis ne pēdas, ne skaņas.
— «Apollo-19», pārbaude no Zemes apstiprina, ka nolaišanās pakāpe nav atdalāma. Pārslēdziet uz automātisko vadību, atkārtoju, pārslēdziet uz automātisko vadību.
Komandieris atbildēja:
— Sapratu, Hjūstonā. Lūdzu atkārtot kursa korekcijas laiku.
Viņš noknikšķināja pārslēdzēju, un brīdinājuma uguntiņa nodzisa.
— Līdz korekcijas dzinēju ieslēgšanai atlikusi viena minūte piecpadsmit sekundes. Dodam signālu.
Atkal ieņaudējās zummers.
Lidojuma vadības centra biomedicīniskajā nodaļā ārsti noraizējušies vēroja, kā šaudās pašrakstītāji, reģistrēdami komandiera veselības stāvokli. Viens no mediķiem ierakstīja sava piezīmju burtnīca: «Pirmais pilots: tahikardija, pulss 110, elpošanas biežums 30.»
Bet vadības nodalījumā aiz mērierīču dēļa risinājās kuģa konstruktoru neparedzēts process — nepielūdzami tuvojās beigas…
Pēkšņi atteicās darboties vēl divi mikroelementi. Pa skaitļotāju ķēdēm aizdrāzās vesela impulsu brāzma. Klusi uzliesmoja uguntiņa, un šaurajā kabīnē ielauzās dūmi. Smakdami nost, trīs kosmonauti izmisīgi pūlējās novaldīt kuģi, bet tas jau nevadāms tuvojās atmosfēras robežām …
