Jānis JurkānsNirējs— Zet? — Toms klusi teica. — Tu esi atnācis no cita laika? Kā tu nokļuvi pie mums?— Es ieniru! — Zets negaidot jocīgi pasmaidīja. Šķita, ka viņi klusībā mazliet uzjautrinās.— Ieniri? Kur? Laikā?!Tā satiekas Toms un Zets — divi zēni no dažādiem laikmetiem. Zets nāk no tālas nākotnes un aizved mūsdienu zēnu Tomu dziļā senatnē. Sākas viņu abu fantastiskie briesmu un varonības pilnie piedzīvojumi paralēlās pasaulēs, kur Toms pieredz gan latviešu seno cilšu cīņu pret dzelzs vīru iebrukumu, gan satiek viedo zintnieci, kas dīvainā kārtā tik ļoti līdzinās viņa draudzenes Rūtas vecmāmiņai, gan …Pazīstamā dramaturga Jāņa Jurkāna pirmais romāns jaunajiem lasītājiem aizrauj gan ar neparastiem pavērsieniem bagāto sižetu, gan saistošu valodu. «Nirējs» ir lieliska grāmata katram, kas mīl neticamus, elpu aizraujošus piedzīvojumus.Grāmatu spilgti un izteiksmīgi ilustrējis talantīgais mākslinieks Viesturs Grants.Mākslinieks Viesturs Grants Irēnas Zgutas vāka noformējumsGrāmata izdota ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu.© Jānis Jurkāns 2004
Jānis Jurkāns
Nirējs
Naktī viņš atkal redzēja sapni dīvainu, pavisam dīvainu. Neganta, duļķaina straume rāva sev līdzi puskailu puisēnu, kurš pēdējiem spēkiem vēl centās nokļūt tuvāk krastam, brīžam pieķerdamies kādam negaisa atlauztam zaram, kādam virs ūdens izmestam sūnu vai zāles kumšķim. Tad piepeši viņš pats bija šis puisēns, viņš juta, kā pazūd zem ūdens, kā vairs nesajūt glumo, vēso pamatu zem kājām, tad vēl pēdējiem spēkiem iznirst, lai ieraudzītu, ka krasts neglābjami attālinās…
Un tad… tad tas bija cits krasts. Šķita, ka svina pelēkie ūdeņi kļuvuši par "biezu" viņa sīkajam ķermenim tie it kā izspieda Tomu virspusē: līdz krūtīm, līdz viduklim, vēl augstāk… Tagad viņš apjauta, ka viņa pārgurumā drebošās, gandrīz krampjos sarautās kājas balsta cietzeme. īsta, raupja, gandrīz asa, it kā viņš stāvētu uz sīku gliemežvāku aplipušas klints radzes… Vienmuļā, tukšā, mēness izgaismotā krastmalā neredzēja nevienas dzīvas radības. Toms atskatījās tā vairs nebija upe, šķita, ka visapkārt, cik vien tālu varēja saskatīt, pletās nebeidzams ūdens klajš… Pēkšņi pamats zem Toma kājām sakustējās, tad kaut kas asi un sāpīgi iedzēla. Toms nesaprata, nezināja, kas tas ir, tomēr kāda neapzināta nojausma viņam lika bēgt, ātrāk nokļūt līdz sausumam. Svilinošas sāpes cēlās augšup, viņš juta, ka sāk reibt galva, ka vēl spēkus neatguvušais ķermenis krīt biezā miglā…
Atjēgšanās bija lēna un mokoša, kaut kur dziļi pakausī nemitējās sāpīga, brīžam pulsējoša džinkstoņa, gandrīz nejūtīgais ķermenis it kā peldēja gaisā, ik pa brīdim mēģinādams krist lejup bezdibenī, taču tagad viņš nepārprotami z i n ā j a, ka guļ krastmalā! Viņš z i n ā j a, ko ieraudzīs, atvēris acis! Nē, tie nebūs viņa noplukušās istabeles zemie, pelēcīgie, sen nebalsinātie griesti vai pavecās, lētās sienu tapetes, par kurām Tomam nu jau vairākus gadus bija kauns.
Jā, tur jau viņš bija šis gandrīz caurspīdīgais, gaiši vizuļojošais stāvs. Vismaz kādus trīsdesmit centimetrus virs zemes… Viņa bālajā, mazliet smaidošajā sejā, lielajās, gurdenajās acīs bija jaušams tikko manāms izbrīns.
Tu esi tālu nācis. Ļoti tālu, Toms izdzirda klusu balsi, lai gan svešais neteica ne vārda. Tad tādi jūs būsit…
Pēkšņi Toma dvēseli apņēma neparasts miers un gaišums. Viņam vairs ne no kā nebija bail. Pat nupatējā slīkšana šķita kā niecīgs, nenozīmīgs sapnis. Un ne tikai slīkšana viss, kas ar viņu bija noticis līdz šim, šķita sīks un nesvarīgs… Jo viss bijušais un esošais ieguva pavisam citu, vēl neapjaušamu nozīmi… Visa 8 pasaule, zvaigžņu miljoni vairs nebija svešas, tālas dzirkstis bezgalībā. Bezgalīgais Visums ieplūda viņā, un viņš bija šajā bezgalīgajā Visumā ne kā svešinieks, bet savējais, mūžīgi savējais…
Tomam šķita, ka ir apmākusies diena. Viņš palūkojās debesīs tajās neredzēja neviena paša mākonīša. Dīvaini, taču saule bija mazāka par mēnesi… Tad tik reālā, gandrīz ar roku taustāmā vīzija izgaisa.
Tikai pēc laba brīža Toms ar grūtībām saprata, ka ir pamodies. Viņš piecēlās. Aiz loga tumsnēja tukšais, naksnīgais pagalms spokainie, no vecuma un lietavām samelnējušie šķūnīši, malkas grēdas. Pagalma vienīgā milzu ozola lapotne aizsedza mēnesi. Mēnesi?… Piepeši viņš atskārta toreiz tā otra nemaz nebija saule! Tie bija divi mēneši! Divi! Toreiz? Kad? Vai tad tas nebija tikai sapnis? Vienkārši sapnis!
Slāpa. Toms klusītēm, lai nepamodinātu māti, aizlavījās uz virtuvi. Krūzē nebija vārītā ūdens. Toms ielēja no krāna.
- Atkal neguli? halātu uz pleciem uzmetusi, durvīs stāvēja māte. No krāna? Atkal rādījās murgi?
Toms klusēja. Ko gan viņš varēja atbildēt? Ka tie nav murgi? Ka tas viss ir līdz sāpēm reāli? Kurš gan viņam noticētu? Un, pat ja noticētu, kāda tam jēga? Noticētu? Vai tad viņš pats tam ticēja?
- Sīkums! Nav nekas īpašs, Toms nomurmināja. Ej gulēt. Es tikai gribu padzerties.
Toms nebija nekāds "sliktais zēns". Varētu teikt, ka dažkārt viņš bija pat labs. Mēreni. Ar to ir jāsaprot, ka bija arī sliktāki par viņu. Tā mēdza teikt krustmāte Lonija. Māte tādās reizēs parasti noburkšķēja nu, nu… Tikai nebija saprotams, vai, viņasprāt, tas nozīmēja, ka par Tomu sliktāku puišeļu tomēr nav vai ka viņš nav gluži bezcerīgs. Viņš tiešām negribēja satraukt māti, kurai jau tāpat netrūka rūpju tēvs bija pasācis iedzert. Kā teica māte pēdējā laikā. Tomam gan šķita, ka vārdi "pēdējā laikā" ir gluži lieki. Ja tikai tas nenozīmēja vairākus gadus. Māte teica tas tāpēc, ka tēvs nevar atrast īstu darbu. Krustmāte Lonija izteicās, Tomaprāt, pavisam nesakarīgi visi vīrieši savā būtībā ir gļēvuļi, nelieši un plānā galdiņa urbēji! Tēvs gan nekad nekādus galdus nebija urbis, ne plānus, ne biezus to Toms zināja pavisam droši, bet krustmātei Lonijai iebilst negribēja, lai nepievērstu sev pārāk lielu uzmanību, kas zina, ar ko tas varēja beigties!
