Jānis JurkānsNirējs 2.grāmata Cita pasauleUn piepeši Toms saprata, ka viņa labdienu neviens neatņems. Viņu te neviens neredzēja, viņa klātbūtni pat nenojauta… "Kas ir ii pasaule?" domās sev vaicāja Toms. "Varbūt miljonu, varbūt desmit miljonus gadu sena?"Jau Jāņa Jurkāna grāmatā "Nirējs" iepazītais ņiprais puišelis Toms ir beidzis skolu. Taču beidzis tik nesekmīgi, ka izpelnījies nonākšanu no savas Virspasaules viszemākajā dzīves līmenī Zempasaulē. Sākas galvu reibinošs Toma ceļojums pa laiku laikiem un pasaulēm, savā ceļā sastopot visvisādus gan nesen, gan arī pirms miljoniem gadu satiktus un pazītus cilvēkus. Šo gaitu būtiskumu vairo zēna spēja lasīt citu domas… Dažādas atziņas un bagātu dzīves pieredzi iemanto Toms, noiedams garu sevis iepazīšanas ceļu.Pazīstamā dramaturga Jāņa Jurkāna otrais romāns jaunajiem lasītājiem autora asprātīgajā izdomas spējā neatpaliek no pirmās grāmatas parTomu-dēkainu, zinātkāru ceļotāju cauri laikiem. Arī šīs grāmatas vērtību bagātina mākslinieka Viestura Granta ilustrācijas.Mākslinieks Viesturs Grants Irēnas Žgutas vāka noformējums 2009GRĀMATA IZDOTA AR VALSTS KULTŪRKAPITĀlA FONDA ATBALSTU
Jānis Jurkāns
Nirējs 2.grāmata Cita pasaule
.
Kā apstulbis, nespēdams necik sakarīgi salikt kopā pat visprimitīvākās domas, viņš truli lūkojās uz milzīgo, tūkstošgadīgo vestibila sienas ekrānu. Tajā cita pēc citas virknējās epizodes no skolas beidzēju, kā viņiem pašiem šķita, pēdējo gadu nozīmīgākajiem, smieklīgākajiem vai citādi vērā ņemamiem sadzīves brīžiem. Tad ekrāns nodzisa, un tūdaļ zilgani violetā gaismā iemirgojās tā kreisais augšējais kvadrāts.
Garām, priecīgi sasaukdamies, aizjoņoja bariņš visjaunāko klašu skolēnu sīkaļas beidzot bija sagaidījuši vasaras brīvlaiku un tā neiztrūkstošo ievadu ekskursiju uz aizvēsturisko, sen izmirušo zvērudārzu. Tomam iešāvās prātā, ka arī viņam tā joprojām bija viena no spilgtākajām epizodēm nupatējās bērnības atmiņu krātuvē. Dažnedažādie nezvēri visapkārt kustējās un rēca kā īsti meitenes šausmās spiedza, puišeļi lūkojās uz tiem spožām acīm, iztēlodamies sevi pirmatnējās dabas un plēsīgo zvēru murskulī. Arī Toms izbaudīja šīs sajūtas, taču vēl ilgi viņš atminējās to, ka visi vai gandrīz visi aizvēsturiskie briesmoņi viņam nezin kādēļ nešķita gluži sveši, lai gan bija tikai grāmatu daudzdimensiju zīmējumos vai mācību filmiņās
redzēti. Patiesībā šī dīvainā, iedomās radusies sajūta ne mirkli nebija zudusi tā eksistēja pati par sevi, kaut kur atmiņu dzīlēs paslēpusies…
Tikai tagad Toms pamanīja, ka nostājies sīkaļām tieši ceļā violetā, putekļus uzsūcošā paklāja vidū. Toms pagāja nostāk, pa pusei aizslēpdamies aiz apdrupušas, neskaitāmu paaudžu roku pieskārienu nopleķotas kolonnas. Ekrānā jau bija izlasāmi pirmie seši uzvārdi šāgada izlaiduma paši izcilākie; tie, kuriem tiks dota iespēja cīnīties par iekļūšanu dzīves augstākajā līmenī. Pārsteigumu nebija tie paši pēdējo gadu "paraudziņi" trīs puiši un trīs meitenes datorsistēma katra abiturienta spējas fiksēja absolūti nekļūdīgi. Atturīgi smaidi, savstarpēji apsveikumi, viss puslīdz droši zināms jau iepriekš viņi savos sapņos jau sen lidinājās citās sfērās, domām par pārējiem tur neatlika nedz laika, nedz vietas.
Ekrāna vidējā augšējā kvadrātā iezīmējās nākamā sešnieka vārdi un uzvārdi arī viņi turpinās studijas, tiesa bez iespējām nokļūt augstākajā pasaulē, taču šeit viņu dzīves kvalitāte un izklaides būs nodrošinātas atliku likām. Viņu prieka un gandarījuma izpausmes šķita neviltotākas, arī Rūtas meitenes, kura dzīvoja pavisam netālu un ar kuru Toms jau no mazotnes bija radis turēties kopā gan dodoties uz skolu, gan kādos izbraucienos, gan tāpat vien brīvajā laikā paretam tiekoties ar draugiem un draudzenēm.
Šķiet, Toma zināšanu līmenis atbilda nākamajam sešniekam, taču nu jau viņš pavisam skaidri atskārta,
ka ari te viņa vārdu velti bus meklēt. Un tā nebija kļūda vai nejaušība viņš bija neglābjami izgāzies!
Mirkli Rūtas un Toma skatieni sastapās noslēpumainais, tikai lūpu kaktiņos paslēptais smaids klasesbiedrenes tik pazīstamajā sejā bija zudis. Tomam šķita, ka meitenes skatienā pavīd tikko jaušams pārsteigums, pat skumjas. Un vēl Toms sajuta, ka stulbi nosarkst. Un tur nu nekas nebija līdzams. Šis sešnieks vismaz kandidēja uz zemākā apmācības līmeņa turpinājumu!
Nākamie divi sešnieki bija mūžīgie neveiksminieki, kuriem gan netrūka pastulba centīguma, taču pat nožēlojamo viduvējību ducī Toma uzvārds nebija izlasāms!
Un tad pēdējie seši cilvēki bez nākotnes! Skolas un ģimenes kauna traips! Šīs pasaules nākamās padibenes! Pusaudži, no kuriem mātei un tēvam ir tiesības pat nekur nerakstīts, bet visiem izsenis zināms pienākums atteikties! Tie, kuri galu galā neizbēgami nonāks zemākajā dzīves līmenī. Visu atlikušo mūžu būt tur Zempasaulē! Bez cerības atgriezties!
Tiesa pirms vairākiem gadiem Tomam gluži negaidīti bija radusies iespēja nokļūt šajā zemākajā pasaulē tēvs viņu paaicināja līdzi apciemot kādu attālu radinieku. Līdz šim Toms pat nebija nojautis par tāda radinieka esamību. Arī šī milzīgās, zem kupola slēptās pilsētas pazemes daļa bija mākslīgās, tāpēc nekaitīgās saules gaismas pielieta.
Sākumā pat šķita, ka vietējie cilvēki ne ar ko īpaši neatšķiras no vairuma viņa pasaules iemītnieku varbūt nedaudz mazāka auguma, toties plecīgāki, skaļāki, iedomīgāki, lielīgāki, kašķīgāki. Viņi neinteresējās par pasaules kopsakarībām. Taču arī Toma līdzcilvēku interese par tām jau sen bija zudusi… Šķita, ka lielais vairums no viņiem bija vīlušies dzīvē, tikai mehāniski to turpināja…
