Otrā ekspedīcija uz dīvaino planētu полностью

Izlūkraķete bija nolaidusies sausā, akmeņainā līdzenumā. Kajītē valdīja krēsla. Visapkārt — ne skaņas. Tad pēkšņi noklikšķēja televizofons un uz ekrāna parādījās zvaigžņu kuģa dežurants.

— Kapteini Viņi atkal raidīja… Mums izdevās pierakstīt. Tūlīt demonstrēšu jums ierakstu…

Antons Novāks un Sandro Rīds, liekas, pat aizturēja elpu. Ekrānā iezīmējās sarežģītu līniju jūklis. Pēc brīža līnijas pazuda un to vietā kļuva redzama Novaka iegarenā, grimases izķēmotā seja.

— Tas bija vakar, kad viņu «torpēda» piķēja… Es paskatījos uz augšu, — kapteinis murmināja. — Re, arī tevi rāda!

Uz ekrāna, tikpat pārvērsti, pavīdēja Sandro Rīda vaibsti. Tiem sekoja Maksima Liho, Patrika Lou un Jūlija Torenas attēli. Vēlreiz iezaigojās neizprotamie grafiskie simboli, un mirkli vēlāk ekrāna kvadrātā ielidoja «torpēda». Varēja skaidri izšķirt četrus asos konusus priekšgalā un trīs astes ribas, kas atgādināja lielkalibra bumbas stabilizatoru.

— Novēro mūs … — Sandro īgni piezīmēja. — Bet kāpēc viņi paši nerādās? Kur viņi dzīvo? Kas viņi tādi ir? Saki, Anton, — vai jums arī pirmajā ekspedīcijā neizdevās viņus ieraudzīt?

— Nē. Mēs redzējām tikai «torpēdas». Starp citu, šie aparāti toreiz vairāk atgādināja lidmašīnas. Tiem bija spārni. Un planētai toreiz bija atmosfēra. Skaisti, zaļgansārti saulrieti… Kā atmosfēra varēja pazust dažu gadu desmitu laikā? Nesaprotami!

5ajā mirklī pie apvāršņa uzlēca iesārta, žilbinoši spoža zvaigzne. Pa iluminatoru kajītē ieplūda spilgta gaisma.

Novāks pakratīja galvu un piecēlās. — Laiks, Sandro! Celies, iesim vākt minerālu paraugus!

Novāks un Rīds rāpoja pa klinšaino līdzenumu, kas planētas ātrās rotācijas dēļ šķita slīpi paceļamies pret debesīm. Antona ķiverē iedegās zvaigžņu kuģa raidstacijas izsaukuma signāls.

— Kapteini — viņš sadzirdēja Lo Vēja dziedošo balsi. — Vai dzirdat? Mums te radusies ideja . ..

— Dzirdu, dzirdu! Kas tā par ideju?

— Tai pašā viļņu diapazonā, kurā uztvērām planētas iemītnieku signālus, mēģināsim pārraidīt savu te- leinformāciju. Varbūt tādējādi izdosies nodibināt sakarus …

— Tas ir prātīgi. Bet ko īsti jūs viņiem raidīsiet?

— Ziņas par Saules sistēmu, par Zemi, mūsu celtnēm, zinātniskajiem pētījumiem . . . Torena ierosina parādīt mūsu mākslu. Protams, vajadzēs raidīt paātrinātā ritmā, citādi viņi diezin vai spēs kaut ko uztvert.

— Tā.. . — Novāks piepeši apstājās. — Pagaidiet … Informāciju par Saules sistēmu un tās koordinātēm neraidiet. Pārējo varat mēģināt.

— Kāpēc, Anton? — sarunā iejaucās Sandro. — Vajag taču paskaidrot Viņiem, no kurienes mēs esam ieradušies.

— Nē, nevajag! — Novāks atcirta. — Vēl nav zināms, kas viņi ir . .. Lo Vej, jūs sapratāt?

— Jā, kaptein! Tas būtu viss. Mēs sāksim montēt kinogramu .. .

— Tagad mazliet atpūtīsimies. — Novāks atlaidās uz kāda klinšu bluķa un pavērās apkārt.

— Tiešām, dīvaina planēta, — Sandro domīgi novilka, apsēdās kapteinim blakus un. .. sastinga. — Anton, skaties, «torpēdas»! Tur, ziemeļrietumos,..

Novāks pacēla galvu.

— Redzu…

Zvaigznēm nobārstītajā izplatījuma melnumā šaudījās sudrabaini zaigojoši pilieni. Tie pārvietojās ļoti ātri, milzīgiem, spējiem lēcieniem.

— Un tomēr šajos lidaparātos nevar būt dzīvu radījumu, — Sandro teica, it kā turpinādams labi sen iesāktu strīdu. — Nekāda dzīva būtne, izņemot baktērijas, nespētu izturēt šādu paātrinājumu. Skaties, kas tur notiek!

Viena «torpēda» bija atdalījusies no citām, kuras tūdaļ pazuda aiz apvāršņa, un kā sudrabaina ēna riņķoja pāri astronautu galvām. Pēkšņi tā apstājās, it kā atdū- rusies pret neredzamu šķērsli, un metās lejup tieši uz asajiem klinšu zobiem. . . Mirkli vēlāk notika kaut kas negaidīts. «Torpēda» zibenīgi mainīja kustības virzienu, uzšāvās augšup, apmeta cilpu un no jauna traucās lejā.

— Šķiet, ka meklē mūs . ..

— Jā, tā liekas… — Novāks kaut ko apdomāja, tad ar galvu nospieda ķiverē apslēpto izsaukuma pogu. — «Fotons»! «Fotons-2»!

— Klausos, kaptein!

— Patrik! Sagatavojiet radiotraucējumu sistēmu! Tēmējiet tieši šurp! Vadību pārslēdziet uz manām bio- strāvām! Skaidrs?

— Jau izdarīts! — atbildēja no zvaigžņu kuģa.

«Torpēda» atradās dažus desmitus metru no klintīm.

Tūdaļ tā iesāks magnētisko bremzēšanu … Novāks sasprindzināja visus jutekļus, visus garīgos spēkus. Viņa smadzenēs kā sprādziens nogranda viens vienīgs vārds: «Staru!!!»

Aparatūra nekavējoties uztvēra mēmo komandu. Traucējumu sistēma sāka darboties. «Torpēdai» uz- brāzās radioviļņu haoss. Uz niecīgu sekundes daļiņu zaudējusi orientēšanās spēju, tā ar milzīgu ātrumu ietriecās akmeņos. Klintis nodrebēja. Zaigojot rietošās zvaigznes staros, uz visām pusēm pašķīda lauskas.

Novāks strauji pielēca kājās.

— Ātrāk! — viņš uzsauca Rīdām. — Līdz tumsai mums jāatrod kaut dažas šķembas!

Nakti Novāks un Rīds pavadīja izlūkraķetes laboratorijā. Novāks aplūkoja savāktās šķembas ar elektronu mikroskopu. Sandro palīdzēja viņam, veicot ķīmiskās analīzes, bet pēc tam, noguruma mākts, ie- snaudās sēdeklī.