Pasaule, kurā es pazudu полностью

Mani nopirka mirušu un no morga aizveda pie Vudropa. Te nav nekā savāda, lapat kā nav dīvaini arī tas, kā es nokļuvu morgā. Gluži vienkārši, pārgriezu sev vēnas viesnīcas «Jaunā pasaule» vannas istabā. Ja nebijis paradu par viesnīcas numuru, rnani tik ātri neatrastu, pareizāk sakot, atrastu pārāk vēlu. Bet parādi bija, un daļēji tieši tāoēc

es mēģināju aizceļot, taču neveiksmīgi, uz viņ- ļ pasauli. Man ļoti gribējās tur satikties ar sa-J viem netālredzīgajiem vecākiem, lai pateiktu, ko es domāju par viņiem un vispār par visiem tiem, kas ražo bērnus rnūsu civilizētajai valstij.

Ka tagad esmu noskaidrojis, Vudrops manij nopirka par 18 dolāriem 09 centiem, turklāt j 3 dolārus 09 centus no viņa iekasēja par segu, kurā viņš mani aizvedot ietina. Tā kā pilna cena par mani bija 15 dolāru.

Vai varat iedomāties, ar kādu ātrumu Vudrops mani aizvizināja no morga līdz savai1 kotedžai Grīnvelijā? Ja ātrums būtu bijis mazāks, viņa naudiņa būtu vējā. Manis vietā viņam būtu palikusi tikai savazāta sega un piedevām vēl bēru izdevumi.

Es tiku atdzīvināts pēc visiem likumiem: manī salēja trīs litrus asiņu, iešļircināja adrenalīnu, sasūknēja glikozi ar zivju eļļu, visapkārt salika sildītājus un mani aptina ar elektriskajiem vadiem. Pēc kāda laika Vudrops izslēdza strāvu: nu es varēju patstāvīgi elpot, un sirds sāka strauji pukstēt, it kā nekas nebūtu bijis.

Atvēru acis un ieraudzīju Vudropu, bet līdzās viņam kādu meiteni.

— Kā jūtaties? — apjautājās Vudrops, baltā virsvalkā ģērbies tips ar tādu ģīmi, it kā viņš sava prieka pēc būtu kļuvis par lopu kāvēju.

— Paldies, ser. Labi, ser. Kas jūs tāds esat, ser?

— Es neesmu sers, bet gan Vudrops, Harijs Vudrops, medicīnas un socioloģijas zinātņu doktors, Radioelektronikas institūta goda biedrs, — Harijs norūca. — Vai ēst gribat?

Es piekrītoši pamāju.

— Atnesiet viņam šķīvi zupas.

Meitene uzspurdza no krēsla un nozuda. Harijs Vudrops bez liekām ceremonijām parāva manu kreklu uz augšu un iešļircināja kādu ķīmisku vielu.

— Tagad nu jūs esat pavisam dzīvs, — viņš teica.

— Jā, ser.

— Harij Vudrop.

— Jā, ser Harij Vudrop.

— Es ceru, intelektuālās spējas jums nav pārliecīgi attīstītas?

— Ceru, ka ne.

— Kur esat mācījies?

— Gandrīz nekur. Beidzu kaut ko līdzīgu universitātei. Bet tas tā starp citu.

Klusībā nolēmu, ka Harijam vismazāk vajadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību.

— Hm … Ko jūs tur mācījāties?

Nospriedu, ka manās interesēs ir, lai es

tur neko nebūtu iemācījies.

— Spēlēt golfu, dejot, makšķerēt, lakstoties ap meitenēm.

— Tas ir labi. Tikai neiedomājieties savas zināšanas izmantot attiecībā pret Sjūzenu.

— Kas tā tāda?

— Meitene, kura aizgāja atnest jums va-f kariņas.

— Vai jau ir nakts?

— Nē, jau ir aizvakardiena. Un vispār, kāda velna pēc jūs uzdodat jautājumus!

Nolēmu, ka man kā izbijušam mironim neklājas daudz jautāt Harijam Vudropam, zinātņu doktoram un tā tālāk, Radioelektronikas institūta goda biedram.

2

Sjūzena teica:

— Jūs piedalīsieties modeļa «Eldorado» pārbaudē. Starp citu, kā jūs sauc?

— Harijs.

— Slikti. Mūsu saimnieks nemīl, ka bez viņa ir vēl kāds Harijs. Vai neesat kļūdījies? Pēc nāves tā gadās.

— Bet kas ir «Eldorado»? — es pavaicāju.

— Tā ir pasaule, kurā valda laime un labklājība, turība un sociāls līdzsvars, pasaule, kurā nav komunistu un bezdarbnieku.

— Jums tas tik velnišķīgi labi iznāk! Kā diktorei no «National video».

— «Eldorado» jums piešķirta nozīmīga loma.

— Ak tā? Kāda tad?

— Jūs būsiet strādnieku šķira.

— Kas, kas?

— Nu proletariāts.

Mazliet padomājis, ievaicājos:

— Vai jūs pavisam droši zināt, ka esmu atdzīvojies?

— Pilnīgi droši.

— Bet kāda loma «Eldorado» atvēlēta jums?

—• Es būšu uzņēmēju sabiedrība.

Sjūzena izgāja, un ienāca Harijs Vudrops.

— Kopš šas dienas mēs jūs vairs nebarosim.

- Brīnišķīgi! Jūs pētīsiet, ka cilvēks mirst bada nāvē? — es pajautāju.

— Vecmodīgi.

— Un tomēr, ko es ēdīšu?

— Jums vajadzēs stāties darbā.

— Vai jūs vēl neesat izmetis segu, kurā ietītu mani varēs aizvest atpakaļ?

— Manā augsti organizētajā sabiedrībā atrast darbu nebūs problēma.

— Man nāksies ilgi staigāt un meklēt.

— Jums nemaz nebūs jāstaigā.

— Kā tad tā?

— Būs jānospiež tikai pogas. Kad dabūsiet darbu, saņemsiet algu, bet, ja būs alga, būs arī ēdamais.

— Vediet mani ātrāk pie šādas pogas!

— Jūs Vēl neesat psiholoģiski sagatavots. Jūs nespēsiet nospiest pogu ar vajadzīgo entuziasmu.

— Es to varu nospiest ar jebkādu entuziasmu.

— Lai eksperiments būtu precīzs, vēl pāris stundiņas nāksies pabadoties.

— Es sūdzēšos!

— Nesūdzēsieties, tāpēc ka jūsu nav

— Kā tā?

— Jus taču nomirāt.

3

«Eldorado» ir trīs milzīgas mašīnas plašās : zāles dažādos stūros. Tās savstarpēji savienotas ar elektrības vadiem un kabeļiem. Viena mašīna atdalīta no pārējām ar stikla starp- j sienu. Harijs Vudrops nosēdās pie vadības | pults zāles centrā un ierunājās: