Pazaudētā seja полностью

PAZAUDĒTĀ SEJA

ALEKSANDRS BEĻAJEVS

Lielā dārzā, eikaliptu birztaliņas vidū, atradās ķī­niešu lapene. Pie šās lapenes tieši pulksten deviņos no rīta pienāca jauns cilvēks baltā flaneļa uzvalkā, plat­mali galvā. Viņa āriene neviļus piesaistīja uzmanību. Ļoti īsas rokas un kājas, nesamērīgi liela galva, prāvas, atkārušās ausis un deguns. Tieši deguns pārsteidza vis- vairak: virsdegune bija iekritusi, deguna gals plats un pat mazliet uzliekts. Visas jaunā vīrieša kustības bija straujas, stūrainas, negaidītas. Par skaistuli viņu nekādi nevarēja nosaukt, tomēr nekā atbaidoša viņa ārienē ne­bija. Gluži otrādi: jaunais cilvēks modināja simpātijas ar neparasti komiskajiem žestiem un mīmiku, bet ar savu ķēmīgumu varēja radīt vienīgi līdzjūtību.

Jaunais vīrietis ar pīles degunu iegāja lapenē un at­radās lifta kabīnē. Lifts dārza vidū varētu pārsteigt jeb­kuru neiesvaidīto, taču jaunajam vīrietim šķitās šī dī­vainā ierīce labi pazīstama. Pamājis ar galvu par atbildi lifta zēna sveicienam, viņš strupi pavēlēja: — Lejā! — un tik izteiksmīgi pameta ar roku, it kā gribētu izdurt zemi cauri līdz pašai peklei. Zēns nenoturējās un īsi iesmējās. Jaunais cilvēks uzmeta viņam bargu skatienu. Tas bija tik smieklīgi, ka zēns iesmējās vēl skaļāk.

— Piedodiet, mister, bet es nevaru, nudien ne­varu, — zēns taisnojās.

Misters smagi nopūtās, pacēlis acis augšup, tā iz­pauzdams padevību liktenim, un atteica:

—   Netaisnojies, Džon. Tu esi tikpat daudz vainīgs kā es. Man lemts izraisīt smieklus, tev — smieties par mani … Vai Hofmanis atbrauca?

—   Pirms divdesmit minūtēm.

—   Un mis Heda Luksa?

—   Vēl nav.

—   Nu, protams, — jaunais vīrietis īgni atsaucās. Viņa deguns negaidot sāka kustēties uz augšu un leju kā snuķis. Zēns iespiedzās aiz smiekliem. Tobrīd lifts apstājās.

—   Nabaga Džons! Vēl piecas minūtes, un es būtu vainīgs pie nevainīga bērna nāves. Nu tavas mokas beigušās. — Un jaunais vīrietis aši izsteidzās no ka­bīnes.

Viņš izgāja caur platu gaiteni un nonāca lielā, apaļā istabā, ko apgaismoja spēcīgas spuldzes. Ārā, par spīti agrajai stundai, saule jau svilināja, bet šeit bija dzestrs un jaunais vīrietis atvieglots uzelpoja. Viņš aši izstei­dzās cauri apaļajai istabai un atvēra durvis uz blakus- telpu. Likās, ka «laika mašīna» būtu viņu mirklī pār­sviedusi, no divdesmitā gadsimta uz viduslaiku Vāciju.

Viņa priekšā bija milzu zāle, kuras griesti noslēdzās ar šaurām velvēm. Augsti un šauri logi, augstas un šauras durvis, augsti un šauri krēsli. Caur logu iespie­dās saules gaisma, veidojot uz platajām akmens plāk­snēm skaidru gotiskā logu ietvara zīmējumu.

Jaunais vīrietis iegāja gaismas strēlē un apstājās. Starp šīm augstajām un šaurajām mēbelēm viņa augums izskatījās sevišķi mazs, lācīgs un nejēdzigs. Lielāku nesaskaņu bija grūti iedomāties. Tā nebija ne­jaušība: šais pretstatos slēpās stingri apsvērts režisora aprēķins.

Vecā vācu gotiskā pils bija veidota no saplākšņiem, līmes, audekla un krāsām pēc izcila arhitekta zīmēju­miem, etīdēm un maketiem. Šis arhitekts būtu varējis godam celt īstas pilis, taču misters Pitčs — «Pitčs un Ko», kinopilsētiņas īpašnieks — maksāja arhitektam daudz vairāk, nekā to spētu titulētas personas par īstas

pils uzcelšanu. Tāpēc arhitekts deva priekšroku pilīm no audekla un saplākšņa, saņemot par to lielas summas.

Viduslaiku pilī — pareizāk sakot, zāles kaktā un aiz sienas — ritēja rosīgs darbs. Strādnieki, krāsotāji, mākslinieki un namdari paša arhitekta vadībā beidza uzstādīt dekorācijas. Nepieciešamās mēbeles — īstas, nevis butaforija — jau atradās pilī. Inženieris elektriķis un viņa palīgs rosījās ap jupiteriem — milzīgām spul­dzēm, kuru jauda bija vairāki tūkstoši sveču gaismas. Kinofilma dzimst no gaismas, tāpēc nav brīnums, ka inscenētāji galvenokārt gādā par apgaismojumu. Mis­ters Pitčs un Ko varēja atļauties tādu izšķērdību — uzbūvēt milzīgu paviljonu apakš zemes, lai nebūtu at­karīgi no dienas gaismas untumiem.

Gar dekorācijām raudzījās ārā statisti, jau ietērpti viduslaiku apģērbos un nogrimēti. Visi ar ziņkāri, god­bijību un reizē ar nevilšu smaidu vēroja jauno cilvēku, kurš stāvēja zāles vidū, «saules» stara apspīdēts.

—   Pats ieradies …

—   Antonio Presto .. .

—   Ak dievs, cik smieklīgs! Viņš pat dzīvē nevar ne mirkli nostāvēt mierīgi!

Jā, tas bija pats Antonio Presto, neatdarināmais ko­miķis, kura slava bija pārspējusi kādreizējo ekrāna ko­rifeju — Caplina, Keitona, Prensa slavu.

Antonio jeb Tonio Presto, itālieti pēc dzimšanas, vā­cieti pēc audzināšanas un tagad amerikāni pēc līguma, bija «nopircis» Hofmanis amerikāņu kinematogrāfijai par slavu. Par Tonio Presto ienākumiem klīda fantas­tiskas baumas, un šie ienākumi patiešām bija pasakaini. Viņa mākslinieka pseidonīms[1] ārkārtīgi precīzi noteica viņa straujo raksturu. Presto ne mirkli nevarēja nostā­vēt mierā. Kustējās viņa rokas, viņa kājas, viņa augums, viņa galva un neatdarināmais deguns.