Veca muiza netalu no ciemata, kas ir nomaldijies Anglijas mezos, pamostas Launais. Vietejais priesteris censas glabt savu ganampulku no dveselem, kas nekad nav atradusas mieru. Vinam paliga nak vecs draugs Tadeuss Moravskis, teologijas profesors un eksperts cina ar demoniskam butnem.
Kungs sedeja pie loga un supojas antika kresla. Vina klepi guleja silta vilnas sega ar sarkanbrunam svitram. Un, lai gan kamina sprakskeja malka un istaba bija silta, Kungs turpinaja ietities sega, ciesi satveris rokas smago divstobru ieroci. Ierocis atgadinaja tos, ko var redzet tikai antikvariatos vai muzejos: diezgan tumss sarkankoka krajums, kas inkrustets ar zelta ieliktniem, mitiskas juras cuskas forma izgatavots bronzas spruds, stobra, kas caursita ar daudzam skaidam. Bet, neskatoties uz savu cienijamo vecumu, lielgabals iedvesmoja cienas, speka un speka sajutu.
Lords paskatijas ara pa logu ar skatu uz darzu. Plaso zalo zalienu ieskava zemi, gliti apgriezti krumi. No zaliena pretejos virzienos skiras ar baltu akmeni brugeti celini. Bet tie jau sen zaudejusi savu baltumu, aptumsojusies un vietam klati ar sunam. Takas ierameja akmens zogs, uz kura staveja masivas gipsa vazes, kuras auga violeti ziedi. Viens celins veda uz sarkano kiegelu darznieka maju. Majas jumts bija klats ar pelekiem dakstiniem. Eka bija aprakta dzeltenas rozes, meginot izspiest to katus pa logu.
Otrs cels veda uz ovalas formas diki. Tas udeni atspoguloja tumsas debesis. Un saja atspulga ka zvaigznes atdzivojas, oranzas, sarkanas un zelta zivtinas lenam skraidija apkart. Aiz dika, nedaudz uz dienvidiem, bija zals labirints divu cilveku augstumu augstuma. Ari labirintam bija gruti laiki: darznieka skeres tam pieskaras parak reti. Tas bija manams pec aizaugusiem zariem, kas ka uz saniem izstieptas dzivnieku kepas sur tur uzputas.
Taja bija izveicigas rokas kalti solini. Meistara darbs, kas tos radija, bija valdzinoss: roku balstu graciozie izliekumi, mugura atgadinaja gulbja kaklu, jus vienkarsi gribejat apsesties uz viena no tiem un apceret apkartejo skaistumu. Skaistums, kas jau ir sacis izbalet. Sakotneja sajusmas parnemtais skatiens saka pamanit skaidras pamestibas pedas. Solinus klaja bieza puteklu karta, zala labirinta virsotne nevaldami auga, un ziemelu puse diki saka klat pile. Un sur tur akmens celini padevas augstai zalei.
Labirinta centra atradas neliela divstavu struklaka: udens taja nebija slakstijies ilgu laiku. Un apaksa guleja tikai nokaltusas lapas un zemes gabali, kas bija nakusi no Dievs zina, no kurienes.
Ja kadam izdotos parvaret labirintu un iziet tam cauri, vins iznaktu auglu darza. Kadreiz ta bija burviga vieta: viena sturi pat abelu, bumbieru, plumju, kirsu rindas, otra – krumi, kas valdzina ar savu auglu gatavu krasu. Erkskogas, upenes un sarkanas janogas, kazenes – tas viss tagad ir aizaudzis ar augstu zali un sajaucies kopa. Kadreiz iekopta vieta parvertas mezoniga meza.
Bet, ja kadam, neaptveramas kaprizes vaditam, izdotos parvaret auglaino, tad galu gala vins uzdurtos citai sienai. Savrupmaju ieskauj augsts zogs – nopietns skerslis jebkuram nemiera celajam. Vienkarsi nebija iespejams iespiesties starp masivajiem palisades stieniem, kas atgadina skepus. Un ir arkartigi gruti parlekt bez kapnem, bez pertika veiklibas.
Kungu tagad maz intereseja vina pasa ipasuma skaistums. Vins nenoversa acis no parak agri iedegtajam laternam: saule tikko saka kristies preti horizontam. Vins parvietoja purnu no viena gaismas avota uz otru, it ka meginatu kadu izsekot. Tacu zaliena majas prieksa valdija miers ramo ainu.
Pats nemanot, virietis kresla aizsnauda. Varbut tas bija vina cienijamais vecums, varbut tas bija nogurums no ieprieksejas nakts modribas. Neatlaidis pistoli, vins nolaida galvu uz krutim un saka klusi krakt.
Saule ir devusies pie miera, metot pedejos starus uz zaliena smaragda zalo. Darznieka maja loga iedegas svece. Blavs laternu mirdzums apgaismoja muizas fasadi.
Pulkstenis viesistaba sita vienu nakti. Kungs nodrebeja, bet nepamodas, tikai ciesak apskava ieroci. Asa plistosa stikla skana un ilgstosa suna gaudosana paveica to, ko neizdevas pulkstena zvanisana. Virietis atri uzleca, atri paskatijas uz darzu un metas uz izeju. Steidzoties pa garu koridoru, vins sasniedza kapnes, nokapa leja, atvera ardurvis un izleca ara. Vins metas preti saplisusajai nodzisusajai laternai, no kurienes bija dzirdama suna zeliga vaimana, un sausmas sastinga…
Kungs kaut ko redzeja tumsa: kaut kadu siluetu. Vins paversa pret vinu ieroci un izsava no abiem stobriem. Suna gaudosana apstajas. Ar tricosam rokam virietis salauza divstobru bisi un parladeja to. Tad vins, cik vien atri vareja, steidzas uz darznieka maju. Vins pieleca pie ardurvim un dauzija tam ar zabaku.
– Montija! – vins iesaucas, – Montijs. Atblokejiet to man!
– Skolotaj, vai tas esi tu? – no iekspuses atskaneja tikko dzirdama balss.
– Protams, tas esmu es! Kurs vel? Varbut tava mirusa sieva, sasodits! Atveriet, vai es izsausu sledzeni!
"Man seit ir skruve," atbildeja darznieks, "es nesen to pielagoju, tapec tas jums nepalidzes, saujiet." Bet skiet, ka tas noteikti esi tu, mans kungs.
