Pūķis pieprasīja, lai Joršs vēlreiz lasa no sākuma pasaku par pupiņu princesi. Nu jau pat pūķis šo pasaku droši vien zināja no galvas vārds vārdā. Princese, būdama vēl zīdaiņa vecumā, bija pazaudēta pupiņu laukā, kur viņu atrada ļauna zemniece un izaudzināja kā savu meitu. Tāpēc princese, paaugusies un satikusi savu māti karalieni, viņu nepazina. Kad stāstījums bija ticis līdz šai vietai, vajadzēja apklust un ļaut pūķim no sirds izraudāties. Kad asaras izsīka, varēja turpināt tālāk. Nākamā raudāšanas pauze bija gaidāma tai vietā, kur princese, kura, protams, aizvien vēl uzskata sevi par nabaga zemnieku meitu, saka ļaunajam princim, ka šis varot paturēt visas bagātības. Tagad pūķa asaras caurcaurēm izmērcēja sārto ziedlapiņu paklāju, kas sedza grīdu. Bet visnevaldāmākie asaru plūdi gāzās pasakas beigās, kad karaliene māte pazina savu pupiņu laukā pazaudēto meitu un abas metās viena otras apskāvienos, — nu izmērcētas tika ne vien sārtās ziedlapiņas, bet arī tauriņi. Viss, pasakas beigas. Klusums.
Lielās raudāšanas un satricinošo pārdzīvojumu nogurdināts, pūķis aizmiga. Viņa rāmie krācieni šūpināja ziedlapiņas un tauriņus kā lēnīgi jūras viļņi.
