Kirs BuličevsPēdējais karšStāstsŠī grāmata ir par parastu 2070. gada kosmisko lidojumu, kas varoņus noved pie neparastiem piedzīvojumiem. Tas ir stāsts par kosmosa jūrniekiem - to mazbērniem, kuri šodien dodas krastā Murmanskā vai Liverpūlē un kuri stāv sardzē Atlantijas okeānā vai Laptevu jūrā.Un tā kā autors apzināti uzsver mūsdienu jūrnieku un rītdienas astronautu darba līdzību pat izmantojot līdzīgu terminoloģiju, varoņu vārdi var sakrist ar šodien dzīvojošo vārdiem. Tomēr šādas sakritības ir tīra nejaušība, jo romāns ir fantastisks.Tātad, kosmosa kuģim "Segeža" ir jāpārtrauc parasts lidojums, jo noticis Neparastais...Tulkojis un fb2 failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv 2017Kir Bulychev. Pēdējais karš: fantastisks romāns; Mākslinieks. A. Tambovkins. - M.: Bērnu. lit., 1970. - 287, [1] lpp .ar ill .; 21 cm - (B-ka piedzīvojumi un zinātniskā fantastika). Pirmais izdevums. autors: Bulichev Kirill. - 65 K., 75 000 eksemplāru.Vidēja skolas vecuma bērniem. Zinātniskās fantastikas romānsGalvenā redaktore N. M. Berkova.Mākslinieciskā redaktore E. M. Gurkova.Tehniskais redaktors N. J. Zaporožets.Korektieri K. I. Karevskaja un T.P. Leisezrovičs.Nodots 1970. gada 20./1 komplektācijā. Parakstīts drukāšanai 1970. gada 21. janvārīFormāts 84x108 1/32. . l 9. Tirāža 75 000 eksemplāru. Cena 65 kapeikas. RSFSR Ministru padomes Preses komitejas ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā izdevniecība "Bērnu literatūra" . Maskava, Centrs, M. Čerkasska per., 1.RSFSR Ministru padomes Preses komitejas Rosglavpolygraphprom ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā fabrikas "Bērnu grāmata" Nr. 1. Maskava, Suschevsky Val, 49. Rīkojums Nr. 124.
Kirs BULIČEVS
PĒDĒJAIS KARŠ
Stāsts
.
1.
K/K * - "SEGEŽA" PERSONĀLSASTĀVS, PIERAKSTA OSTA - ZEME-14, G/K 304089 **
Kuģa kapteinis - Genādijs Sergejevičs Zagrebins.
Vecākais stūrmanis (pēc starta) - Aleksejs Ivanovičs Bakovs.
Vecākais mehāniķis - Aleksandrs Aleksandrovičs Leščuks.
Otrais stūrmanis - Gļebs Andrejevičs Bauers.
Otrais mehāniķis - Ivans Filipovičs Antipins.
Trešais stūrmanis - Zenonas Kudarauskas.
Trešais mehāniķis - Kira Sergejevna Tkačenko.
Ārsts - Vladislavs Vladimirovičs Pavlišs.
Radists - Jurijs Petrovičs Cigankovs. ***
Pavārs - Emīlija Karenovna Lonesjana.
Stažieri - Hristo Raikovs, Sņežina Panova. ****
Pasažieri - Korona Aro, Korona Vas.
_______________
* K/K - kosmosa kuģis.
** G/K 304089 - kosmosa kuģa "Segeža" galaktiskais kods.
*** Labāk pazīstams ar segvārdu "Mazulis".
**** Stažieri no Sofijas Kosmosa pētījumu institūta.
2.
STEIDZAMI K/K G/K 304089 KAPTEINIM ZAGREBINAM SASKAŅĀ AR GALAKTIKAS CENTRĀ NOSLĒGTO LĪGUMU JUMS TIEK PAVĒLĒTS NEKAVĒJOTIES PĀRTRAUKT LIDOJUMU SEKTORĀ 31-6487 SAGAIDĪT K/K KENŠ G/K 312 UZŅEMT UZ BORTA PASAŽIERUS UN ĪPAŠI SVARĪGU KRAVU TITĀNA ŠAHTĀM PAREDZĒTĀS IEKĀRTAS PĀRKRAUT K/K KENŠ TURPINĀT LIDOJUMU SASKAŅĀ AR CENTRA PĀRSTĀVJU INSTRUKCIJĀM VĒLAM VEIKSMI ZEME-14 KOLLI
Mazulis parakstīja veidlapu, atzīmēja laiku: 8 stundas 40 minūtes. Kuģa laiks. Sakaru seanss ar Zemi sāksies pēc divām stundām.
Mazulis ieslēdza iekšējo sakaru ekrānu. Uz tiltiņa kapteinis nebija viens pats. Viņš stāvēja, noliecies virs galda ar kartēm, ar lielajām plaukstām atspiedies uz malas, un abi praktikanti - Sņežina un Hristo - skatījās viņam pār pleciem, klausījās.
"Es pats labāk uzkāpšu augšā, pateikšu meistaram," nodomāja Mazulis. "Radiogramma ir personiska, steidzama."
Mazulis apstiprināja uztveršanu un izslēdza raidītāju. Apstiprinājuma signāls, steidzoties uz Zeme-14, iztēlē parādījās viņam redzama ķermeņa formā, pazūdot no acīm, steidzoties daudzu miljonu kilometru garumā starp meteorītu straumēm un kosmiskajiem stariem uz vietu, kur Agnese Kollija to gaida. Nē, viņa negaida. Viņa zina, ka signāla saņemšana prasa gandrīz pusstundu. Viņa pagriežas pret savu partneri, sarkanmataino Ahmedu, lūdzot viņu aizskriet pēc kafijas. Un Ahmeds skrien. Un Agnese, izmantojot vientulības brīdi, izņem meteorītu žurnālā paslēptu vēstuli no Jurija Cigankova, kuru viņa nekad nesauc par Mazuli un viņai nepatīk, ja citi tā sauc. Vēstule jau ir pazudusi krokās - otrā nedēļa beidzas, kad "Segeža" sāka lidojumu uz Titānu. Ahmeds atgriežas ar kafijas tasi, Agnese nemanāmi slēpj vēstuli. Ahmeds pasmaida un saka, ka viņam ir divas biļetes...
Pulkstenis virs galvas nozvanīja ceturtdaļstundu. Astoņi četrdesmit piecas. Mazuļa garastāvoklis sabojājās. Kāpēc viņš nolēma, ka Agnese pārlasīs viņa vēstuli? Viņa varēja to izmest bez atvēršanas. Mazulis ieslēdza autoradistu, izgāja koridorā.
Koridoru piepildīja zema, daudzbalsīga dunoņa. Tajā saplūda tālas balsis, gaisa sanēšana kondicionieros, čaboši robotu soļi, trauku šķindoņa bufetē - un visas šīs skaņas tika izšķīdinātas, sajauktas un nogremdētas motoru monotonajā, zemajā dūkšanā.
Mazulis apstājās, ar prieku klausoties kuģa balsīs, savilka uz leju jaku un ar plaukstu pieglauda matus. Un ieraudzīja doktoru Pavlišu. Ārsts atstāja savu kabinetu. Viņš nesa balta papīra rulli, vēzējot ar to kā ar airi. Vairāk nekā visi pārējie uz "Segežas", ārsts izskatījās pēc ideāla astronauta. Ostā uz Zemes viņš uzvilka tālo reisu astronauta zilo mundieri; tad viņa acis ieguva kalnu ezera krāsu, un sudraba čūska, kas apvijās ap bļodu virs viņa augšējās kabatas, kaut kādu iemeslu dēļ radīja iespaidu par stūres ratu. Meitenes viņu sauca par "kapteini". Pavlišs mazliet noslēpumaini pasmaidīja.
Mazulis nespēja pretoties kārdinājumam. Viņš atcerējās, kā ārsts bija pieskandinājis Sņežinai pilnas ausis par Titāna ametistiem, kaut arī pats uz Titāna nebija bijis.
- Klausies, Slava, - sacīja Mazulis. - uz Titānu nelidosim.
- Kas noticis? - ārsts jautāja.
- Steidzama no Zemes, - sacīja Mazulis, rādot viņam formulāru no tālienes, un grasījās doties tālāk.
- Pagaidi. - Slava aizšķērsoja ceļu ar papīra rulli. - Neuzvedies kā sieviete.
- Tas ir kā? - jautāja Mazulis.
- Zini, viņas saka: - Ah, es kaut ko zinu, bet tev neteikšu.
- Jocīgais. Redzi taču: personīgi kapteinim. Mēs dodamies uz satikšanos ar "Korona Kenš". Vai tu tādu zini? G/K 312?
- Un kā vēl! Tas taču Galaktikas centrs. Iešu pateikšu Sņežinai.
"Nu re," nodomāja Mazulis, palikdams viens. "Kāpēc es nevarētu pateikt Sņežinai?"
- Kā mazi bērni, - viņš nomurmināja pie sevis, atverot stūres mājas durvis. - Es pateikšu, es nepateikšu...
- Ar ko tu tur runā? - vaicāja dežūrējošais stūrmanis Gļebs Bauers.
- Pats ar sevi.
- Kas par depešu?
- Meistaram, - Mazulis stingri atbildēja.
- Kāpēc ne laikā? - Bauers jautāja. Viņš sēdēja uz dīvāna stūrmaņa kaktā un lasīja sektora navigācijas karti.
- Vai kaut kas nopietns? Mazulis klusēdams iegāja stūres kajītē.
