Pēdējais orks полностью

Silvana De Mari

Pēdējais orks

.

— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, — zini, tikai tiem, kuri galīgi nekā nedara, nekad nekas nenotiek un nenomaitājas. Arī Tas, kurš radīja Visumu, to darbiņu darot, vismaz kādu pirkstu un kādu zobu noteikti zaudēja.

Jādams Daligaras algotņu pulka priekšgalā un vadīdams Nolādētā elfa vajāšanu, kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, mēģināja atcerēties, cik gadus jau šo elfu vajā. „ »

Pareizāk, viņš pūlējās atcerēties, kad pirmoreiz bija dzirdējis to pie­minam, jo viņa dzīvē taču noteikti bijis arī laiks, kad Ļaundarīgā vārds viņa ausis vēl nebija sasniedzis.

Ar lielām pūlēm Kapteinim izdevās nošķirt šīs atmiņas no pārējām. Tas bija noticis Varilas pilsētas Arējā lokā tolaik, kad viņš vēl bija bērns, tai pašā dienā, kad piedzima viņa māsa Liesma. Tad, pastāstījusi, ka elfi, šī visu pasaules nelaimju sakne, esot astaini, donna Gudzārija runāja arī par šo elfu, par Nolādēto, par cilvēku cilts ienaidnieku un tās vistu slaktētāju.

Otrā reize, kad viņš par to dzirdēja, pienāca dienā, kad viņš sev bija pagatavojis lingu un uzsācis veiksmīgu malumednieka darbību. Toreiz viņš uzdāvināja mazliet medus vienam no daudzajiem skrandaiņiem, kas gulšņāja starp bastioniem, vienam no neskaitāmajiem ubagiem, kas klun­kurēja klibiski kā jau visi, kam bende sakropļojis kājas. Dāvanu dabūjis, klibais bezmaz skriešus metās viņam pakaļ sīkiem, nevienādiem solī­šiem, gribēdams pateikties un vēl vairāk gribēdams pastāstīt par to, par vajāto, par varenāko no visiem elfu karotājiem, kurš senā pareģojumā bijis minēts kā vienīgais iespējamais pagātnes atjaunotājs un nākotnes glābējs.

Tagad kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalērijas komandieris, zvērēja, ka šoreiz gan to Nolādēto elfu dabūs rokā — sagūstīs un nogādās pie vēl vairāk nolādētā Valdītāja un Tiesneša. Tad vismaz viņu un viņa vīrus liks mierā, ļaus tiem brīvi atgriezties mājās, kur tie varēs censties atgainīt orku karaspēku no lauku saimniecībām, no pakalniem, kur bērni gana lopus un kur sievietes iet uz avotu pēc ūdens, — atgainīt šos briesmoņus no savas izmisušās tautas un zemes, kas mokās sāpēs.

Tieši šai brīdī visi — elfs pa priekšu un viņi tam nopakaļ — izjāja no Dogonas ielejas. Viņu acīm atklājās Varilas pilsēta, tik majestātiska un skaista, tik augstu mūru ieskauta, — līdz ar milzīgu mēnesi tā atspogu­ļojās rīsa lauku ūdeņos.

Ārējais loks bija vienās liesmās. Neskaitāmas orku kaujas vienības bija aplenkušas pilsētu, un bija skaidrs, ka orki kuru katru brīdi pamanīs Da­ligaras vieglo kavalēriju, kas aulekšiem tuvojās.

Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties — tā viņš varbūt vēl spētu izglābt savus vīrus. Vēl mazliet, un orku sargkareivji — jo šoreiz tā patiešām nebija parasta laupītāju banda, bet vesels kara­spēks — pamanīs viņus: pulku slikti bruņotu jātnieku.

Kapteinis Rankstrails nodomāja, ka vajadzētu apstāties, jo citādi tūlīt izdzirdēs ieskanamies to ragus, redzēs, kā aizcērtas elfa izliktie slazdi, sapratīs, ka ir tajos iekritis un ka viņa vīri ies bojā tikai viņa vainas dēļ.

Un tad viņš nodomāja, ka apstāties būtu briesmīgi, jo neko citu viņš nevēlējās tik ļoti kā steigties palīgā savai degošajai pilsētai un vismaz mirt kopā ar to.

Elfs nedz apstājās, nedz gausināja auļus, viņš izvilka savu zobenu, kas tumsā iemirdzējās kā lāpa, un zem apaļā mēness, kas tik milzīgs atspī­dēja rīsa laukos, turpināja aulekšot, un Daligaras vieglā kavalērija aulek­šoja viņam pakaļ — pretī degošās pilsētas agonijai, pretī orku karaspēkam, kas to bija lēmis iznīcībai.

Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalērijas ko­mandieris, tāpat kā lielais vairums algotņu, bija dzimifcPiemalē, uz pašas Zināmo zemju un Nezināmo zemju robežas.

Pagātnē tur patiesi bija stiepusies robežlīnija un bruņoti vīri to bija uzmanījuši un sargājuši. Nebeidzamās lietavas, kas pirms dažiem gadiem bija izjaukušas pasaules kārtību, pārpludināja arī Piemali un turienes sargbūdas un torņus, kas vienādā atstatumā cits no cita bija izvietoti visgarām robežai. Zagani un salmu kaudzes, kas būtu jāaizdedzina, ja parādītos ienaid­nieks, samirka un pārvērtās nelielās un gluži bezjēdzīgās peldošās salās, un vairs nebija nekā, kas varētu ziņot par briesmām Cilvēku pasaulei.

Karaspēka vienības atsauca, cietokšņi sabruka, tajos uz dzīvi apmetās vardes, kāposti sapuva dubļos, labība nenobrieda.

Posts pārņēma zemi, un reizē ar trūkumu un postu, pašu izsalkuma un cilvēku bezrūpības pamudināti, bariem un bandām ieradās orki, bet tiem pretī varēja stāties vienīgi vardes.

Bailēs no sirojumiem ļaudis bēga veselām ģimenēm, viņi bēga no ne­žēlības un neprāta, kādā savus šausmu darbus darīja tie, kam postīšana bija vienīgais veids, kā gūt iztiku un prieku; aizbēgušas no savas zemes, šīs ģimenes klejoja ilgi, un visi trenca tās projām, līdz beidzot, līdzīgi kā kuģa avāriju pieredzējušie izpeld akmeņainā krastā, bēgļi piestāja Vari­las pilsētas Arējā lokā.