Pirmā radīšanas diena полностью

Viņš pamodās agri no rīta, pulksten septiņos.

Protams, tā tikai saka — no rīta. Ariela stacijā ritu nemaz nebija. Dienas garums tur bija četrdesmit divi gadi. Vladimira vēl nebija pasaulē, kad virs dzelzs kalna austrumos pirmo reizi uzlēca saule — mirdzošs briljants pie melnajām debesīm. Tā sākās diena. Dienas garums uz Ariela bija četrdesmit divi gadi, turpretī mēnesis ilgst tikai sešdesmit stundu.

Vladimirs pamodās uz grīdas. Miegā viņš bija nokritis un pat nezināja, kā tas noticis. Ariela stacijā

krītot nevarēja sasisties. Staigāt arī tur nestaigāja, bet peldēja, slīdēja kā baletskolā. Tas tāpēc, ka pievilkšanas spēks te bija divdesmit piecas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ja esi atgrūdies, pacietīgi jāgaida, kamēr mazjaudas pievilkšanas spēkam labpatiks tevi atkal nolikt uz kājām. Tāpēc ar vienu vien soli Vladimirs pārlidoja pāri visai istabai un apstājās pie loga.

Vladimirs uz Ariela bija nodzīvojis jau gadu, bet arvien vēl bez sajūsmas nevarēja noraudzīties debesis. Šodien zvaigžņu laukos spīdēja četri mēneši — visi četri reizē: zeltainais ķirsītis Miranda; stūrainais, sān- malā apgaismotais un zīmētam burtam līdzīgais Umbriels; par mūsu Zemes Mēnesi nedaudz mazākā zeltzaļā Titānija un tālumā kā apelsīns uz melna samta — oranžais Oberons.

Mēnešu gaita bija ātra, katru stundu mainījās apveids. Reizēm bija trīsstūris, tad kvadrāts vai arī kauss un vēl pēc brīža — kāpnes. Bet maziņā žiglā -ī^randa izstājās no rotaļas, aizslīdēja līdz melnzaļai bumbai un,,paslepas aiz tas.

Šo bumbu sauca par Urānu, tas bija mēnešu rotaļas noteicējs. Tas karājās pie debesīm, tuvu pie apvāršņa, kā milzīga klints .vai daudzstāvu nams. Urāna viena puse melna, kas zvaigznes sevī it kā uzsūca, otra puse, bālzaļas gaismas apspīdēta, šīs pašas zvaigznes pēc divām stundām atkal izspļāva. Amonjaka mākoņi veidoja uz tā izšķobītas strēles, virpināja ripuļus un spirāles. Lāgiem mākoņi saplaisāja. Tādās reizēs, šķiet, ļaunā smīnā pavērās zvēra melnā rīfile . ..

2

Vladimiru nevarēja saukt par dzejnieku, lai gan dzejoļus viņš rakstīja. Dzejoļus rakstīja gandrīz vai visi viņa laika biedri — XXIII gadsimta jaunieši. Viņi rakstīja dzejoļus par pirmo mīlestību, retāk — par otro, vēl retāk — par trešo. Laikam jau viņi bija guvuši pārliecību, ka mīlestība nav aprakstāma, ka tā ir skaistāka par vārdiem.

Taču Vladimirs joprojām rakstīja. Varbūt tāpēc, ka mīlestībā viņam nebija veicies.

Turklāt viņš bija arī kautrīgs. Viņš neuzdrošinājās nolasīt dzejoļus meitenēm, kurām tie bija veltīti. Bet ar dīvainu dzejnieka loģiku viņš centās atklāt savas jūtas visai pasaulei. . . Varbūt viņš slepus cerēja, ka «viņa» izlasīs un noskārtīs. Tādēļ savus dzejiskos paskaidrojumus viņš nesa uz pašdarbnieku žurnāliem. XXIII gadsimtā tā bija pieņemts: vispirms dzejoļus iespieda pašdarbnieku žurnālos, no kuriem lietpratēji tad dzejoļus izvēlējās starptautiskajiem almanahiem.

Almanahos Vladimirs neiekļuva ne reizi. Kāpēc? Vai viņu nesaprata?

Kāds padzīvojis un apmēram simt septiņdesmit gadu vecs, pieredzējis redaktors viņam reiz pateica tā:

— Tu, zēn, raksti, ka esi iemīlējies Marusjā vai Violā. Bet tā ir Marusjas vai Violas privātlieta, un tas var interesēt tikai viņas. Nestāsti par Violu, tu pastāsti par mīlestību kaut ko tādu, kas var interesēt visus cilvēkus. Bet, ja savās izjūtās neesi pārdzīvojis nekā jauna, kas interesē visus cilvēkus, tad pēc jaunā brauc aiz trejdeviņām zemēm, kur reti kāds iemet acis. Tur vēl ir jaunumi, kas skar visus.

Jauneklis apvainojās. XXIII gadsimtā dzejnieki arvien vēl bija patmīlīgi un aizvainojami. Bet viņš ielāgoja vecā redaktora vārdus. Pat uzrīmēja šādas rindas.

Tātad kosmosā ir tādas jomas, Kas visiem cilvēkiem jauc domas!…

Nē, kosmosā viņš nedevās pēc dzejoļu tematiem. Arī tais laikos jaunatne sapņoja par varoņdarbiem, par neapgūtām dzīves jomām, trauca turp, kur bija grūti un bīstami. Pēc skolas beigšanas palikt uz dzīvi savā mājā, labiekārtotā pilsētā uzskatīja par nepieklājību. Bet neapgūto jomu mūsu pasaulē vairs nemaz tik daudz nebija palicis. Jaunekļi devās uz Antarktiku, kur klimats vēl nebija noregulēts, devās okeānu dzelmēs, zemes dzīlēs … un kosmosā. Vladimirs bija radists, viņš bija vajadzīgs kosmosā.

Vispirms viņš nokļuva uz Mēness, uz Mūsu Zemes

Mēness, tā teikt, kosmosa priekštelpā, Galvenajā starpplanētu stacijā.

Taisnību sakot, XXIII gadsimtā Mēness vairs nebija aiz trejdeviņām pasaulēm. Uz Mēness bija raķešu laukumi, kalnraktuves, rūpnīcas, ar pretmeteorītu plēvi pārsegtas pilsētas, tur izdeva «Mēness Vēstis», iespieda mīlestības dzejoļus. «Mēness — nav neapgūta planēta!» rakstīja Vladimirs savā poētiskajā dienasgrāmatā.