Kaut gan nemanīja ne mazāko vēja pūsmu, visi koki sakustējās. Lapu čaukstoņa gandrīz atgādināja vārdus. Lakstīgala pārtrauca dziesmu, it kā lai ieklausītos šajos čukstos. Lūsija manīja, ka kuru katru mirkli viņa var sākt saprast, ko koki pūlas pateikt. Tomēr šis mirklis nepienāca. Čaukstoņa apklusa. Lakstīgala atsāka pogošanu. Pat mēnessgaismā mežs atkal izskatījās kā parasti. Taču Lūsiju pārņēma sajūta (kāda mūs pārņem reizēm, kad mēģinām atcerēties kādu vārdu vai datumu un tas gandrīz izdodas, bet pazūd, pirms spējam to patiešām atsaukt atmiņā), ka viņa kaut ko palaidusi garām: varbūt uzrunājusi kokus pavisam īsu mirkli par agru vai pavisam īsu mirkli par vēlu, vai arī visi vārdi bijuši pareizi, tikai viens ne, vai arī viņa iespraudusi kādu vārdu, kas bijis gluži vienkārši nepareizs.
Pavisam pēkšņi viņu pārņēma nogurums. Meitene devās atpakaļ uz apmetni, ieritinājās starp Sjūzenu un Pīteru un pēc īsa brītiņa iemiga.
Nākamajā rītā visi pamodās nosaluši un nomākti, kokus ietina pelēcīgs mijkrēslis (jo saule vēl nebija uzaususi), apkārtne šķita mitra un netīra.
—Lai sveikti āboli, — sērīgi smīnēdams, novilka Trampkins. —Man jums, senie karaļi un karalienes, jāteic, ka jūs savus galminiekus pārāk sātīgi vis neēdināt!
Visi piecēlās, nopurinājās un pavērās apkārt. Koki bija saauguši biezi, un jebkurā virzienā saredzams visai maz.
— Laikam tak jūsu majestātes ceļu zina labi? — sacīja Rūķis.
— Es nezinu, — attrauca Sjūzena. — Savu mūžu neesmu redzējusi tādus kokus. Patiesībā es biju stingri pārliecināta, ka mums visu laiku jābrauc pa upi.
— Tad tu, manuprāt, to būtu arī varējusi pateikt, — pilnīgi attaisnojamā skarbumā atcirta Pīters.
— Neņem to skuķi galvā, — pamācīja Edmunds. —Tā jau vienmēr aplej kā ar aukstu ūdeni. Tev tak, Pīter, ir tavs kabatas kompass, vai ne? Nu, tad ejam taisni kā pa dēli. Jāturas tikai uz ziemeļrietumiem—jāšķērso tā mazā upīte, kā viņu sauc — Straujā…
— Zinu, zinu, — atsaucās Pīters.—Tā, kas pie Berunas brasla jeb Berunas tilta, kā to dēvē MMD, ietek lielajā.
— Pilnīgi pareizi. Tai jātiek pāri un jādodas augšup, un tad jau arī nonāksim pie Akmens Galda (tas ir, Aslana Pakalna) — nonāksim ap pulksten astoņiem deviņiem. Karalis Kaspians, cerams, uzcienās mūs ar gardām brokastīm!
— Kaut nu tev būtu taisnība, — sacīja Sjūzena, — es to visu nejaudāju paturēt galvā.
— Tā ir meiteņu sliktākā īpašība, — Edmunds vērsās pie Pītera un Rūķa. — Karte viņām nekad nepaliek galvā.
—Tāpēc, ka mums tur jau kaut kas ir iekšā,—piezīmēja Lūsija.
Sākumā viss ritēja diezgan labi. Bērni pat domājās uzgājuši kādu vecu, zināmu taku, tomēr, ja jums ir kāda saprašana par mežiem, jūs zināsiet, ka tur vienmēr acīs iekrīt iedomātas takas. Pēc piecām minūtēm tās pazūd, un tad jums šķiet, ka esat atraduši citu (un cerat, ka tā nav cita, bet drīzāk pirmās turpinājums). Tomēr arī tā pazūd, un pēc tam, kad jūs esat aizvilināti labu gabalu prom no īstā virziena, jūs saprotat, ka nekādu taku vispār nav bijis. Taču zēni un Rūķis bija pieraduši pie mežiem un neļāvās apmānīties ilgāk par nedaudziem mirkļiem.
Viņi bija nosoļojuši apmēram pusstundu (trīs šajā pulciņā no vakardienas airēšanas bija ļoti stīvi), kad Trampkins pēkšņi nočukstēja: — Stāt!
Visi apstājās.
— Kāds mums seko, — viņš klusu sacīja. — Vai, pareizāk sakot, kāds turas mums līdzi — tur, kreisajā pusē.
Visi stāvēja nekustēdamies, klausoties un cieši skatoties, līdz sāka sāpēt gan ausis, gan acis.
— Mums abiem būtu prātīgāk turēt stopus gatavībā, — Sjūzena sacīja Trampkinam. Rūķis pamāja ar galvu, un, kad abi loki bija sagatavoti, bariņš devās tālāk.
Viņi nogāja dažus desmitus jardu pa krūmu klajieni, vērīgi lūkodamies apkārt. Tad viņi nonāca vietā, kur pamežs kļuva biezāks un vajadzēja iet tam tuvāk. Tieši tajā brīdī, kad viņi gāja garām šai vietai, no biezokņa, zariem lūstot, zibenīgi izšāvās kāds rūcošs radījums, kas nogāza Lūsiju zemē. Krītot viņa dzirdēja nostrinkšķam stiegru, tā ka meitenei aizrāvās elpa. Atkal atguvusi spēju saredzēt, kas notiek, viņa ieraudzīja zālē guļam beigtu nikna izskata pelēko lāci ar Trampkina raidīto bultu sānos.
— Šajā šaušanas sacensībā MMD tevi pieveica, Sjū, — ierunājās Pīters, mazliet māksloti pasmīkņādams. Pat viņu šis notikums bija krietni izsitis no sliedēm.
— E… es pārāk ilgi vilcinājos, — apmulsusi sacīja Sjūzena. — Redziet, es tā baidījos, ka tas varētu būt… viens no mūsu lāču paveidiem, Runājošs lācis. — Proti, viņai neparko negribējās kādu nogalināt.
— Te jau slēpjas tas āķis, — sacīja Trampkins. — Vairums zvēru kļuvuši par ienaidniekiem un zaudējuši valodu, bet joprojām ir palicis vēl pulciņš no otras sugas. Dažkārt māc šaubas, bet ilgi kavēties nedrīkst.
— Nabaga vecais Lutausis, — žēloja Sjūzena. — Vai jums neliekas, ka šis bija no tiem otriem?
