— Man par to grūti runāt. Es varu maldīties. Tā ir patiesība, bet var būt… ka ne viss ir patiesība. Mēs kopīgi risinājām problēmu, kā atdzīvināt atsevišķus tikko miruša cilvēka orgānus. Kerns bija mans asistents. Tajā laika par savu pētījumu galamērķi es izvirzīju no cilvēka ķermeņa atdalītas galvas atdzīvināšanu. Es biju pabeidzis sagatavošanas darbus. Mēs jau atdzīvinājām dzīvnieku galvas, taču nolēmām par mūsu sasniegumiem neko neizpaust, līdz izdosies atdzīvināt un nodemonstrēt cilvēka galvu. Pirms šī pēdējā eksperimenta, par kura sekmīgu iznākumu man nebija šaubu, es nodevu Kernam visa manis veiktā pētījuma manuskriptu, lai to sagatavotu iespiešanai. Vienlaicīgi mēs pētījām vēl citu zinātnisku problēmu, un arī tās atrisinājums bija tuvu. Tad man uznāca drausmīga astmas lēkme — tā bija viena no slimībām, kuru es kā zinātnieks centos uzveikt. Mēs jau sen cīnījāmies viens ar otru. Visu vajadzēja izšķirt laikam: kurš no mums pirmais uzvarēs? Es zināju, ka uzvaru varēja iegūt viņa, un es tiešām novēlēju savu ķermeni anatomiskiem pētījumiem, lai gan negaidīju, ka tiks atdzīvināta tieši mana galva. Nu, tā… šis pēdējās lēkmes laikā Kerns bija man līdzās un sniedza medicīnisko palīdzību. Viņš man iešļircināja adrenalīnu. Varbūt… deva bija pārāk liela, bet var arī būt, ka astma darīja savu.
— Bet pēc tam?
