Džonatans StroudsPtolemaja vārtiAizraujošo romānu Samarkandas amulets un Golema acs turpinājums… Kitija juta strauju kustību \isās pusēs. Tā nebija fiziska sajuta, jo viņai nebija ķermeņa, bet nojausma. Meitene pamanīja, ka no visām četrām pusēm viņu ieskauj sienas — tās slējās augstu virs gailas, dziļi leja un tālu uz \isām pusēm. Viena bija tumša un cieta un draudēja viņu ar savu svaru nospiest. Nākamā bija šķidra kā ūdens, kas draudēja viņu aizskalot. Trešā siena meitenei tuvojās ar viesuļa spēku. Ceturtā bija liesmojoša uguns. Bet tās visas slējās pār viņu tikai mirkli un tad atkal pašķīrās. Kitija izgāja cauri vārtiem un nonāca otrā pusē…Cilvēki un gari. Planēta Zeine un Cita pasaule. Matērija un apziņa. Miesa un dvēsele. Par pirmajiem mēs šo to zinām, toties par tiem otrajiem — pavisam inaz. Un, kā apgalvo džins Bartimajs. 2000 gadu laikā tikai viens cilvēks — \leksandrijas Ptolemajs — ir spējis iziet cauri vārtiem, kas šķir Zemi no Citas pasaules, un paviesoties tur. kur mii gari, dvēseles un sazin kas vēl… Kitija Džonsa ir apņēmības pilna atkārtot šo Ptolemaja soli. lai mēģinātu samierināt divas il kā nesamierināmas nometnes — cilvēkus un garus, burvjus un džinus, lai reiz izbeigtu saimnieku un kalpu jeb vergu attiecības un lai kopā cīnītos pret ļaunumu. Vai tas izdosies? I n — kāda būs cena, kas par to jāmaksā?…"Ptolemaja vārti" ir "Bartimaja triloģijas" trešā daļa turpinājums stāstam par Samarkandas amuletu un Golema aci un apjoma ziņā pati vērienīgākā. Sazvērestība burvju aprindās sasniedz tādus apmērus, ka uz spēles tiek likta visas Londonas nākotne. Un glābt londoniešus var tikai burvie Netenjels kopā ar savu bijušo nāvīgo ienaidnieci Kitiju un apburošo džinil Bartimaju.Netenjela vārds gan tagad ir Džons Mandrāks un viņš ieņem ļoti atbildīgo informācijas ministra amatu. Pazīstot viņu, nav jābrīnās, ka jaunais burvis atkal ir uz pēdām kārtējai sazvērestībai un rīkojas tā, ka pārējie ministri sašutumā novēršas. Bet tas Netenjelu neuztrauc, jo viņš strādā kopā ar džinu Bartimaju, kurš joprojām ir tikpat asprātīgs un ironisks, bet kuram vairs nav tik daudz spēka kā senajās labajās dienās.Un tepat netālu no viņiem dzīvo un strādā arī Kitija jaunajā vārdā Klēra jeb Lizija. Meitenei ir tikai viens vienīgs mērķis atkal satikt Bartimaju un pajautāt viņam, kā izbeigt naidu burvju un džinu starpā. Bet sastapt Bartimaju uz ielas stūra ir pavisam neiespējami, tāpēc Kitija izstrādā kādu slepenu, bīstamu plānu, kā to izdarīt.Brīdī, kad valsts atrodas grandiozas sazvērestības priekšā, viņi visi trīs satiekas. Un tikai visiem kopā viņiem izdosies glābt Londonu un atjaunot pasaulē pastāvošo kārtību.E S. Vai atceraties pirmo grāmatu, kur Netenjels nolaupīja Samarkandas amuletu? Beidzot viņam izdosies noskaidrot, kurš toreiz bija ceturtais sazvērestības dalībnieks. Un arī Hopkinsa kungs no Golema afēras parādīsies pie apvāršņa. Jāatzīst, ka autors mums sagādājis ne vienu vien pārsteigumu.Tulkotāja Daina Ozoliņa 2007BARTIMAJA TRILOĢIJAS 3. GRĀMATANo angļu valodas tulkojusi Daina OzoliņaNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisAr mīlestību Izabellai
Džonatans Strouds
Ptolemaja vārti
BARTIMAJA TRILOĢIJAS 3. GRĀMATA
Burvji
Ruperts Devro Lielbritānijas un visas burvju impērijas premjerministrs, arī policijas priekšnieks Karls Mortensens kara ministrs Helēna Malbindi ārlietu ministre Džesika Vaitvela aizsardzības ministre Brūss Kolinss valsts sekretārs Džons Mandrāks informācijas ministrs Džeina Ferēra policijas priekšnieka vietniece Kventins Mierdaris dramaturgs, lugas
"Apakšsvārki un šautenes" autors Harolds Butons burvis, zinātnieks un grāmatu
kolekcionārs Solto Pinns tirgonis, Pinna Jaunā Ekipējuma īpašnieks
Klaivs Dženkinss otrā līmeņa burvis, Iekšlietu
ministrijas darbinieks Rebeka Paipere Mandrāka kunga asistente, Informācijas ministrijas darbiniece
Vienkāršie ļaudis
Kitija Džonsa studente,, oficiante Klems Hopkinss ceļojošs zinātnieks Nikolass Drevs politisks aģitators Džordžs Fokss Vardes kroga īpašnieks Cizikā Rozanna Lutiēna privātskolotāja
Gari
Bartimajs, džins Mandrāka kunga kalpībā Askobāls, Kormokodrāns augstāka līmeņa džini
Mandrāka kunga kalpībā Mvamba, Hodžs, Purips, Fritangs zemāka līmeņa džini Mandrāka kunga kalpībā
Aleksandrija, .
125. gads pirms mūsu ēras
Bartimajs
>5 lepkavas nolēca pils dārzā četras tumšas figūras uz augstā mūra fona. Mūris bija augsts, un zeme cieta, bet viņu kājas nenodipēja vairāk kā lietus lāses uz palodzes. Trīs sekundes viņi palika nekustīgi, zemei pieplakuši, gaisu ostīdami. Un tad viņi zagās tālāk pa tumšajiem dārziem, garām tamariskam un dateļpalmām, tieši pie guļošā bērna. Ķēdē piesietais gepards miegā noskurinājās, un tālu tuksnesī iekaucās šakālis.
Četri vīri gāja uz pirkstgaliem, neatstājot garajā, slapjajā zālē nekādas pēdas. Mantijas plīvoja, liekot cilvēku ēnām izskatīties groteskām. Ko te varēja pamanīt? Tikai lapas, kas šūpojas vējā. Ko sadzirdēt? Tikai vēju, kas dzied palmu lapās. Ne ēnas, ne skaņas. Džins krokodila izskatā, kas stāvēja sardzē pie svētā baseina, neko nepamanīja, lai gan slepkavas pagāja tam garām gar pašu asti. Ne pārāk slikti, īpaši, ja ņem vērā, ka tie bija cilvēki.
Dienas svelme bija pagaisusi, gaiss kļuvis vēss. Virs pils spīdēja apaļš, auksts mēness, sējot sudrabu pārjumtiem un pagalmiem. [1] [1] Šīs sektas īpaša pazīme viņi darbojās tikai tad, kad spīdēja pilnmēness. Tas padarīja viņu darbu vēl grūtāku un izaicinājumu lielāku. Un viņi nekad vēl nebija izgāzusies. Visi sektas locekļi valkāja melnas drēbes, neēda gaļu, nedzēra vīnu, nesatikās ar sievietēm un nespēlēja mūzikas instrumentus, un mielojās tikai ar tādu sieru, kas siets no kazas piena, kuras viņi paši audzēja tālajos kalnos. Pirms katra darba viņi vienu dienu gavēja, meditēja, skatoties zemē bez acu mirkšķināšanas, un tad ēda mazas hašiša un ķimeņu kūciņas, neuzdzerot ūdeni, līdz rīkles dega. Brīnums, ka viņi vēl bija spējīgi kādu nogalināt.
Aiz mūra atskanēja pilsētas nakts trokšņi ratu rīboņa uz ceļiem, smiekli no izpriecu kvartāla, viļņu šļakatas pret akmeņiem. Logos dega lampu gaisma, jumtu kores mirdzēja, un pie ieejas ostā spīdēja bākas ugunis tās dejoja pār viļņiem kā bezbēdīgi velnēni.
Sargi savos posteņos spēlēja laimes spēles. Augstajās mājās kalpotāji gulēja savās niedru gultās. Pils vārti bija aizbultēti ar trim aizbīdņiem, no kuriem katrs bija resnāks par cilvēku. Bet rietumpuses dārzam neviens nepievērsa nekādu vērību, lai gan nāve zagās no tās puses klusi kā skorpions.
Bērnistabas logs pirmajā stāvā bija atvērts. Četras melnas ēnas piespiedās sienai, vadonis deva zīmi, un visi cits pēc cita sāka rāpties augšup pa sienu, liekot lietā pirkstus un kāju nagus. [2] [1] Kāju nagi bija izliekti un novīlēti asi gluži kā ērgļiem. Slepkavas labi rūpējās par kājām, jo tās darbā bija ļoti nozīmīgas. Viņi tās bieži mazgāja, berza ar pumeku, mērcēja sezama eļļā, līdz āda kļuva mīksta kā dūnas.
Šādi viņi bija uzrāpušies pa marmora kolonnām un ledus sienām no Masālijas līdz Hadramautai, tāpēc akmens bluķi viņiem bija tīrais sīkums. Viņi rāpās augšup gluži kā sikspārņi pa alas sienu. Mēness apgaismoja dunčus, kas mirdzēja zobos.
Nu jau pirmais slepkava bija sasniedzis palodzi viņš uzlēca uz tās kā tīģeris un palūkojās iekšā.
Istabu izgaismoja mēnesgaisma, tāpēc te izskatījās gaišs kā dienā. Zēns gulēja aizmidzis tik nekustīgi, ka likās jau miris. Melnie mati bija izjukuši uz spilvena, gaišais kakls spīdēja uz zīda palagiem.
Slepkava izņēma dunci no zobiem. Tad viņš rūpīgi nopētīja istabu, meklējot iespējamās lamatas. Telpa bija liela, ēnaina un gandrīz tukša. Griestus balstīja trīs kolonnas. Tālāk atradās tīkkoka durvis, kas bija aizbultētas no iekšpuses. Pie sienas bija liela lāde, pār kuras malām karājās krāsainas drēbes. Turpat atradās arī valdnieka krēsls, uz kura bija nomesta mantija. Pie ūdens pilnā oniksa baseina bija nomestas sandales.
