Es esmu iegājusi pūķu pasaulē, un katram no tiem ir vajadzīga Ēna, lai paliktu cilvēks un valdītu. Safīra pūķis apgalvo, ka es esmu viņa Ēna. Draud, ka nekad mani neatlaidīs, un uz visiem laikiem aizliedz man doties prom no šīs alas. Tādus cilvēkus kā es šeit ienīst un soda ar nāvi. Es nekļūšu viņa gūsteknis, mani nesalauzīs! Varbūt viņš runās citādi, kad zinās, ka manā rokā ir viņa burvju ierocis. Un, neskatoties uz viņa naidīgumu un neizpratni, viņu pievelk pie manis. Bet vissliktākais ir tas, ka viņš patīk arī man. Viņš man patīk tik ļoti, ka esmu gatava atteikties no savas pagātnes…
Kūrorta ciems Dombay, Karačajas-Čerkesas Republika
Cik sevi atceros, mani vienmēr ar šausmīgu spēku vilkuši kalni. Droši vien tas bija manu čečenu sakņu dēļ. Mans tētis bija no tām vietām, bet diemžēl man no viņa palicis tikai veca, divās daļās saplēsta fotogrāfija, no kuras smaidīja satriecoši skaists vīrietis, un mani sauc Amira.
— Mira, vai tu esi ar mums? — Klusa vīrieša balss novērsa mani no elpu aizraujošās kalnu ainavas apceres. — Protams?
Tas tika teikts mierīgi, bet no tā man uznāca zosāda. Viņa pagriezās pret runātāju un skatījās tieši viņam acīs, kuras tagad bija neredzamas aiz viņa slēpošanas brillēm. Ķivere un maska pilnībā slēpa viņa sejas vaibstus, bet to īpašnieks bija tas ideālais vīrietis, kurš apvienoja visus manus lūgumus pēc vīrieša izskata un rakstura.
Tumšmataina, zilacaina, lepna un drosmīga. Jā, jā, mana nākamā slepenā mīlestība atkal bija nedaudz līdzīga manam tēvam… Mana sirds sažņaudzās, atceroties vakardienas nejaušo skūpstu ar Ruslanu. Īss, pikants un piparots, un tik karsts, ka ilgi turējās uz lūpām…
— Jā! “Izlēmīgi pamāju ar galvu un atkal novērsos, skatoties apkārt uz sniegotu kalnu virsotņu un nogāžu virkni, kas vietām klāta ar mežu, vietām iezīmēta ar svītrainām takām, nožogota ar oranžiem tīkliem.
— Princi, pēdējo reizi es tev lūdzu, nāc pie prāta! — Svetka iesāka dziesmu, kas sagrieza zobus. — Idioti, vai esat redzējuši laika prognozi? Šodien būs sniegputenis un temperatūra pazemināsies. Ja kaut kas notiks, jūs nesasniegs neviens helikopters!
Domājot par mani kā par savu draugu, Svetka jau no paša ceļojuma sākuma man nepieķērās, dalījās tenkās un stāstīja visu mūsu grupas dalībnieku savstarpējās attiecības.
— Klausies, Svetik-Semitsvetik, beidz izdarīt spiedienu uz savām smadzenēm, labi? Jūsu ultraskaņa var izraisīt lavīnu! — Ar apzinātu gopnika gaitu Stjopka, tautā saukta par Gudrais puisis, pieritinājās viņai un skaļi uzsita cimdu uz rozā ķiveres ar baltiem ziediem.
Es nezinu, kāpēc viņš bija tik aizkustināts, bet viņš nemaz neizskatījās pēc gudra. Tieši otrādi. No visas grupas, kuru sapulcējām, lai īrētu kotedžu, Gudrais puisis bija tas, kurš “sabojāja fotogrāfijas”. Īsāk sakot, pilnīgs debīls.
— Debīli! — Svetka atcirta.
— Un naktī tu mani sauci savādāk. Kā tur? — Viņš gleznaini padomāja un, pieliecies tuvāk, cieši ierunājās: — Ērzelis?
Brāļi dvīņi Karpovi unisonā noņurdēja. Dusmīgi atgrūzdama Viedo vīru, Svetka satvēra mani aiz elkoņa un pavilka uz sāniem:
— Princi, es zinu, ka tu dosies uz frīridu tikai Ruslana dēļ.1 "Es piekritu," viņa steidzīgi noburkšķēja. — Nenoliedz, es tevi vakar redzēju uz lieveņa, bet neceri uz neko vairāk. Maksimāli viņš pavadīs nakti pie tevis. Es viņu pazīstu: viņš ir noslēpumains, viņa harizma vienkārši izplūst no katra stūra. Tāpēc meitenes viņam patīk, vai jūs zināt? Un tu uz to iekriti! “Viņa paskatījās uz Ruslanu ar negaidītu aizvainojumu.
Bija pauze.
Kādas ziņas! Vai Svetku un Ruslanu kaut kas saista?
Vai arī tas nav jaunums? Nekas pārsteidzošs. Viņai taisnība, Ruslans patīk ne tikai man. Vakar klubā reti kura mātīte pagrieza galvu, kad gāja garām.
— Gaišais, tu, šķiet, esi kopā ar Stjopku, vai ne? — Piedzīvojusi negaidītu greizsirdības lēkmi, es to viltoju.
— Vai es esmu kopā ar šo idiotu?! Par ko tu runā! Man vienkārši vakar bija pārāk daudz sojo, tāpēc mēs gulējām kopā. Uhh! Pat neatgādini man! — Piesarkusi viņa pamāja ar rokām. — Vispār klausies: pēc tam, kad Rus vakar tevi noskūpstīja, viņš devās uz Neko, vai tu saproti?
Es neviļus paskatījos uz sāniem šodien uz kluso un tālo Neko, uz kura melnās ķiveres bija piestiprinātas mazas kaķa ausis, un acij tīkamās bija skaistas aerogrāfijas klasiskās “kaķu meitenes” veidolā.
— Labi, laiks! — Ruslans nokomandēja un, pacēlis snovbordu, pirmais soļoja uz pacēlāja pusi.
Gudrais vīrs, Neko un smejošie dvīņubrāļi Karpovi sekoja viņam. Neviens pat nedomāja man piezvanīt.
— Viņš ir perverss, Mirka! Viņam un Neko ir ilgstošas attiecības, vai viņa ir viņa verdzene vai kā izvirtuļi to sauc? — Svetka turpināja pļāpāt, pielipusi man pie piedurknes. "Viņi visu nakti bija iesaistīti netiklā uzvedībā." Mana istaba ir pāri sienai, zini. Es dzirdēju visas viņu ūjas un nopūtas. Viņa pavēles. Negulēju daudz…
Svetka nav ļauna meitene, bet dažreiz viņai mute neaizvērās.
— Gaišais, tas esi tu, pagaidām brauc pa treniņu trasi2stundu,” es viņu pārtraucu. "Tad iedzeriet tēju kafejnīcā un dodieties lejā, pirms lifts apstājas." Ja sākas sniega vētra, kā jūs teicāt, viņi to varētu apturēt. Negaidiet mūs. Šovakar tiekamies kotedžā, labi? “Neviļus es jutos atbildīgs par iesācēju snovbordistu, kurš kaut kā nokļuva vienā kompānijā ar mums.
— Labi. Bet…
