Tad viņš nolēma ļoti piesardzīgi pavirzīties uz labo pusi un papūlēties izkļūt no alas. Varbūt šis radījums guļ, un — šā vai tā — tā bija Jūstesa vienīgā iespēja. Tomēr, protams, pirms virzīšanās pa kreisi, viņš turp palūkojās. Ak šausmas! Tajā pusē bija arī viena no pūķa ķetnām.
Neviens nenosodīs Jūstesu, jo šajā brīdī viņš sāka liet asaras. Viņš brīnījās, cik paša asaras ir lielas, skatīdamies, kā tās šļakstēdamas krīt uz dārgumiem viņa priekšā. Tās likās arī dīvaini karstas; no tām cēlās tvaiki.
Taču no raudāšanas nebija nekāda labuma. Viņam jāmēģina izlīst ārā abiem pūķiem pa vidu. Viņš pamazām mēģināja izstiept labo roku. Pūķa priekšējā ķetna labajā pusē atkārtoja viņa paša kustību. Tad Jūstess nodomāja, ka
pamēģinās ar kreiso. Pūķa dilbs tanī pusē arī sakustējās.
Divi pūķi, katrs savā pusē, atdarina visu, ko dara viņš! Jūstesu pārņēma bailes, un viņš gluži vienkārši metās uz ieeju. Atskanēja klakstoņa un brīkšķi, un zelta naudas džinkstēšana, un akmeņu šņirkstoņa; tāpēc, traucodes ārā no alas, Jūstess nosprieda, ka abi pūķi seko. Atskatīties nebija drosmes. Viņš drāzās uz dīķi. Beigtais pūķis, sāniski sagriezies, gulēja mēnesnīcas apspīdēts un būtu varējis nobiedēt ikvienu, tomēr Jūstess to lāgā pat neievēroja. Viņš bija nolēmis ielēkt ūdenī.
Taču mirklī, kad viņš sasniedza dīķa malu, notika divas lietas. Pirmkārt, kā zibens spēriens nāca atjauta, ka viņš skrējis uz visām četrām — kāpēc viņš, pie visiem svētiem, to darījis? Un, otrkārt, pieliecoties tuvāk ūdenim, viņam uz mirkli likās, ka no dīķa uz viņu blenž vēl viens pūķis. Bet šajā brīdī viņš beidzot atjauta patiesību. Pūķis dīķī bija viņa paša atspulgs. Par to nebija šaubu. Tas kustējās tāpat, kā kustējās viņš. Kad viņš pats atvēra un aizvēra muti, pūķis darīja to pašu.
Miegā viņš bija pārvērties par pūķi. Alā nekādi divi pūķi abpus viņam nebija gulējuši. Ķetnas pa labi un pa kreisi bijušas viņa paša labā un kreisā ķetna. Abas dūmu strūklas nākušas no viņa paša nāsīm. Ja bija runa par sāpēm kreisajā rokā (vai tajā loceklī, kas kādreiz bijis kreisā roka), tad, šķielējot ar kreiso aci, nu viņš saprata, kas noticis. Rokassprādze, kas bija ļoti labi apņēmusi zēna augšdelmu, bija krietni par mazu pūķa resnajai, lempīgajai priekšējai ķetnai. Tā bija dziļi iegriezusies zvīņainajā miesā, un gan tās augšā, gan apakšā miesa bija satūkusi un pulsēja. Jūstess iekodās tajā ar saviem pūķa zobiem un rāva, taču nekādi nespēja rokassprādzi novilkt.
Par spīti sāpēm, pirmās jūtas, kas pārņēma, bija atvieglojums. Nebija vairs no kā baidīties. Viņš pats bija bieds, un neviens cits visā pasaulē kā vienīgi kāds bruņinieks (un arī ne kurš katrs) varētu uzdrošināties viņam uzbrukt. Patlaban varētu līdzvērtīgi mēroties spēkiem ar Kaspianu un Edmundu…
Taču tajā pašā brīdī, kad tas ienāca prātā, Jūstess saprata, ka negrib to darīt. Viņam gribējās draudzēties. Viņš alka atgriezties cilvēku vidū un runāt, un smieties, un dalīties domās. Viņš apjēdza, ka ir pūķis, kas nošķirts no visas cilvēku cilts. Zēnu pārņēma briesmīga vientulības apziņa. Nu viņš sāka saskatīt, ka citi nebūt nav bijuši neģēļi. Viņš
sāka prātot, vai pats bijis tik patīkams cilvēks, kā vienmēr domājis. Viņš ilgojās pēc balsīm. Viņš būtu bijis pateicīgs par laipnu vārdu, ko pateiktu Rīpičīps.
Tā domādams, nabaga pūķis, agrākais Jūstess, sāka skaļā balsī raudāt. Visvarenu pūķi, kas rūgti raud mēnesnīcā, turklātpamestā ielejā, cilvēka acīm un ausīm ir grūti iztēloties.
Viņš kārtīgi padzērās un tad (es zinu, ka tas izklausās drausmīgi, bet, ja tā labi padomā, tad nemaz tik drausmīgi nav) apēda gandrīz visu beigto pūķi. Puse jau bija noēsta, kad Jūstess atskārta, ko dara: jo, redziet, bērni, kaut gan viņa prāts bija Jūstesa prāts, garša un gremošanas process taču bija tāds kā pūķim. Un pūķim nekas negaršo tik labi kā svaigs pūķis. Tieši tāpēc vienā un tajā pašā grāfistē tik reti atrodams vairāk nekā viens pūķis.
Tad Jūstess pagriezās, lai rāptos ārā no ielejas. Viņš palēcās, sāka rāpties un, kolīdz palēcās, tūlīt saprata, ka lido. Viņš bija gluži piemirsis spārnus un jutās ļoti pārsteigts — tas bija pirmais patīkamais pārsteigums pēc visai ilga laika. Viņš pacēlās augstu gaisā un redzēja lejā mēnesnīcā rindojamies neskaitāmas kalnu smailes. Viņš varēja saskatīt līci kā sudraba plakni un noenkurojušos «Rītausmas ceļinieku», un nometnes ugunskurus, kas dzirkstīja mežā gar piekrasti. No liela augstuma viņš vienā vēzienā nolidoja lejup tiem iepretī.
Lūsija gulēja ciešā miegā, jo bija palikusi augšā, līdz atgriezās meklētāji, jo cerēja uz labām ziņām par Jūstesu. Meklētāju pulciņu bija vadījis Kaspians, un vīri atgriezās vēlu un noguruši. Vēstis bija satraucošas. Viņi nebija atraduši nekādas pēdas no Jūstesa, taču ielejā redzējuši beigtu pūķi. Viņi pūlējās raudzīties no viscerīgākā viedokļa, un ikviens apgalvoja citiem, ka diez vai te mītot vairāk pūķu, un šis viens bijis beigts ap pulksten trijiem pēcpusdienā (tieši tad viņi bija to uzgājuši), un nevarētu domāt, ka tas pirms dažām stundām vēl paspējis nogalināt cilvēkus.
