Eskals, Veronas princis
Pariss, grāfs, prinča radinieks
Monteki
Kapuleti divu naidīgu dzimtu galvas
Vecs vīrs no Kapuleti dzimtas
Romeo, Monteki dēls
Merkucio, prinča radinieks un Romeo draugs
Benvolio, Monteki brālēns, Romeo draugs
Tibalts, sinjoras Kapuleti brāļadēls
Lorenco
Džovanni franciskāņu mūki
Baltazars, Romeo kalpotājs
Samsons
Gregorio, Kapuleti laudis
Pjetro, Džuljetas aukles kalpotājs
Ābrams, Monteki kalpotājs
Aptieķnieks
Trīs mūziķi
Parisa pāžs
Kāds cits pāžs
Virsnieks
Sinjora Monteki, Monteki sieva
Sinļora Kapuleti, Kapuleti sieva
Džuljeta, Kapuleti meita
Džuljetas aukle
Veronas pilsoņi, viri un sievas, abu namu piederīgie; maskas, sargi, uzraugi, pavadoņi
Koris
Notiek Veronā un Mantujā.
Koris.
Šeit divi namus, divi goda dzimtas
Veronā skaistajā mēs rādīsim;
Sens, iesakņojies naids tur gruzd bez rimtas,
Triepj rokas līdzpilsoņu asinīm.
Tik kad no kļūmā naida klēpjiem dzima
Reiz sirdis, kuras mīlā iedegās,
Kad nelaimīgā mīla kapā grima,
Šai nāvē tēvu ienaids izbeidzās.
Šīs liktenīgās mīlas kaisle spējā
Un niknā naida lielais noziegums,
Ko tikai bērnu nāve izdzēst spēja,
Te pāris stundās rādīta tiks jums.
Nu uzmanību jūs mums veltījiet
Un mūsu spēlē kļūdas piedodiet.
Samsons. Kad es saku, Gregorio, mēs to necietīsim.
Gregorio. Nē, jo citādi mēs būsim cietēji.
Samsons. Es domāju, kad žults vairs necietīs, tad ies vaļā.
Gregorio. Jā, draugs, kamēr vēl esi dzīvs, raisies no cilpas laukā.
Samsons. Esmu veikls sitējs, lai tik mani iekustina.
Gregorio. Bet tevi nav tik viegli iekustināt.
Samsons. Katrs Monteki nama suns mani var iekustināt.
Gregorio. Iekustinātais parasti sāk kustēties, bet drosmīgais paliek uz vietas, tāpēc, ja tevi iekustinās, tu muksi projām.
Samsons. Nu nē, neviens šī nama suns nepiespiedīs mani mukt. Pie sienas nostājies, es atsitīšu katru Monteki nama vīru vai jaunavu.
Gregorio. Tas rāda, ka tu pavārgs vergs: pret sienu balstās tikai vārgie.
Samsons. Tiesa gan; tāpēc jau sievieti kā vājāku piespiež pie sienas; un tāpēc ari es Monteki puišus aiztriekšu no sienas, bet meičas piespiedīšu pie sienas.
Gregorio. Naidojas taču mūsu kungi, bet mēs esam tikai viņu kalpi.
Samsons. Viss viens, es palikšu par varmāku: kad būšu pieveicis puišus, bez žēlastības ņemšu priekšā meičas — visām galvas nost.
Gregorio. Meičām galvas?
Samsons. Jā, galvas vai godu, — saproti, kā gribi.
Gregorio. To katrs sapratīs tā, kā izjutīs.
Samsons. Nu, viņas izjutīs gan mani, kamēr vēl turos kājās, un ir taču zināms, ka neesmu vēl slikts gaļas kumoss.
Gregorio. Labi, ka neesi zivs, jo tad tu būtu tīra reņģe.
Velc ārā zobenu, tur nāk divi no Monteki nama.
Samsons. Mans ierocis jau kails. Sāc ķildu, es tevi atbalstīšu.
Gregorio. Ko! Slēpsies man aiz muguras un muksi?
Samsons. Par mani nebaidies.
Gregorio. Bez jokiem; es baidos gan par tevi.
Samsons. Vajag tā rīkoties, lai likums būtu mūsu pusē, — lai viņi sāk.
Gregorio. Viņiem garām iedams, es saraukšu pieri, lai viņi saprot to, kā grib.
Samsons. Ne jau kā grib. Es viņiem parādīšu pigu, ja viņi par to neapvainosies, tas viņu kauns.
Ābrams. Jūs rādāt mums pigu, ser?
Samsons. Es rādu pigu, ser.
Ābrams. Jus rādāt savu pigu mums, ser?
Samsons
Vai likums būs mūsu pusē, ja es teikšu «jā»?
Gregorio. Nē.
Samsons. Nē, ser, es nerādu pigu jums, ser. Es rādu tikai savu pigu, ser.
Gregorio. Jūs gribat uzsākt ķildu, ser?
Ābrams. Ķildu, ser! Nē, ser.
Samsons. Ja gribat ķildoties, ser, esmu gatavs. Es kalpoju tikpat labam kungam, kāds jūsējais.
Ābrams. Bet ne labākam.
Samsons. Redzēsim, ser.
Nāk Benvolio.
Saki «labākam», tur nāk kāds mūsu kunga radinieks.
Samsons. Jā, ser, labākam.
Ābrams. Jūs melojat.
Samsons. Uz zobeniem, ja esat vīrs; Gregorio, dod savu slaveno belzienu!
Benvolio.
Mierā, nejēgas!
Izsit viņiem ieročus no rokām.
Prom zobenus! Jūs nezināt, ko darāt.
Tibalts.
Ko, tu ar lempja kalpiem cīņu sāc?
Benvolio, šurp, nāvei acīs ieskaties!
Benvolio.
Es viņus mierinu; tu zobenu
Liec nost vai nāc man palīgā pret viņiem.
Tibalts.
Ko, cīņā mieru saukt? Man riebj šis vārds
Kā pekle, visi Monteki un tu!
Tad turies, gļēvuli!
