Samarkandas amulets полностью

Džonatans Strouds

Samarkandas amulets

BARTIMAJA TRILOĢIJAS 1. GRĀMATA

Džinai

..

..

Gaisa temperatūra istabā strauji kritās. Uz aizkariem paradījās vižņi, un ledus garoza palēnām pārklāja arī griestus. Kvēldiegi spuldzītēs sarāvās un apdzisa, bet svecēm, kas bija saaugušas visos telpas stūros gluži kā suņusēnes, izdzisa degļi. Tumšo istabu piepildīja dzeltens, smacējošs sēra mākonis, kurā vijās un locījās nenosakāmas, melnas ēnas. Tālumā atbalsojās daudzbalsīgi kliedzieni. Durvis, kas veda uz kāpņu laukumu, krakšķēdamas ieliecās, it kā tās spiestu neredzams spēks. Uz grīdas dēļiem nodimdēja soļi, un neredzamas mutes no pagultes un galdapakšas čukstēja ļaunus vārdus.

Zaļgandzeltenais sēra mākonis savijās biezā dūmu stabā, kuru no visām pusēm apņēma liesmu mēles. Tās kāri laizīja gaisu, pēc tam pašas izkūstot. Dūmu stabs pacēlās gaisā tieši pentakla*1 pentaklis- aplis, kura vidū ir iezīmēta piecstaru zvaigzne. Tulk. piez.

vidū, mutuļojot pret griestiem gluži kā vulkāns pret debesīm. Tas uz īsu brīdi aprima, bet tad dūmos uzdzalkstīja divas spoži dzeltenas acis.

Ei, tā bija pirmā reize! Es tikai gribēju viņu mazliet pabaidīt.

Un man tas nudien bija izdevies. Mazākajā pentaklā, kas atradās apmēram met8ru no manējā un bija pārblīvēts ar dažā­dām rūnu zīmēm, stāvēja melnmatains zēns. Viņa seja bija līķa bālumā, un viņš trīcēja kā apses lapa vējā. Pār bērna pieri ritēja

sviedru lāses, kas, krītot zemē, pārvērtās ledus kristāliņos. Tie atsitās pret grīdu, skanēdami kā krusas graudi.

Bezgala skaisti, bet kas par to? Nudien, tas puika bija tikai divpadsmit gadus vecs! Platām acīm un iekritušiem vaigiem. Jāatzīst, ka pārbiedēt kaulainu puišeli nav nekāds lielais gan­darījums. [1] [1] Ne jau visi man piekritīs. Daži no mums to uzskata par izpriecu. Viņi izkopj neskaitāmus veidus, kā mocīt savus izsaucējus, parādoties visderdzīgākajos atveidos. Parasti vislabākais, uz ko tu vari cerēt, ir iedvest viņiem murgus daudzu nakšu garumā, bet dažkārt šīs viltības ir tik veiksmīgas, ka mācekļi patiešām izbīstas un izkāpj no sargājošā apļa. Nu, un tad viss ir mūsu rokās. Bet tas nozīmē diezgan lielu risku. Parasti viņi ir labi apmācīti. Un, kad pieaug, var sadomāt atriebties.

Tā es peldēju gaisā un gaidīju, cerēdams, ka visai drīz izdzir­dēšu Atbrīvošanas burvestību. Lai nebūtu jānīkst bezdarbībā, uzbūru zilas liesmiņas gar iekšējo pentakla malu, kas radīja iespaidu, it kā tiektos izlauzties un zēnu sadedzināt. Protams, tas bija tikai acu apmāns. Reiz jau biju pārbaudījis: līnija bija uzvilkta kārtīgi. Nekādu kļūmju.

Beidzot likās, ka zeņķis bija sakopojis visu drosmi, lai runātu. Es to nojautu, redzēdams, kā notrīc viņa lūpas tās neizskatījās tikai pēc baiļu radītām trīsām. Ļāvu zilajām ugunīm noplakt un to vietā uzbūru riebīgas smakas mākoni.

Sīkais ierunājās. Ļoti nedroši, trīcošā balsī.

-    Es pavēlu tev… pa… pa… pa… (Nu, saņemies taču!) pateikt man savu vārdu!

Tā jau parasti tie jauniņie sāk. Pēdējās muļķības. Viņš zināja (un arī es zināju), ka viņš manu vārdu jau zina; kā gan citādi viņš būtu varējis mani izsaukt? Tam nepieciešami pareizie buramvārdi, pareizā rīcība un galvenokārt pareizais vārds. Galu galā tas taču nav tāpat, kā pasaukt taksometru izsau­cot dēmonus, tu nedabū vienkārši jebkuru.

Es izvēlējos zemu, smagu, piesātinātu balss toni, tādu, kas atbalsojas no visiem telpas stūriem un liek matiem šausmās saslieties stāvus.

-  

Es redzēju, kā puišelis norīstījās, izdzirdot šo vārdu. Paldies Dievam, viņš nebija pilnīgs muļķis: zināja, kas esmu. Bija dzir­dējis par mani un manu labo slavu.

Norijis siekalas, zēns turpināja iztaujāšanu: Es vēlreiz pavēlu tev atbildēt. Vai tu esi tas Bartimajs, kam sendienu burvji pavēlēja no jauna uzcelt Prāgas sienas?

Tas nu gan ir laika izšķiedējs! Kas cits es varētu būt? Šoreiz nolēmu runāt nedaudz skaļāk. Ledus kārta uz spuldzītēm ieplaisāja kā karamelizēta glazūra. Logu rūtis aiz putekļaina­jiem aizkariem trīcēja un drebēja. Puika sašūpojās kā spējā vēja brāzmā.

-    Es esmu Bartimajs! Šakrs al Džins, Varenais N'gorso un Sudraba Plūmju Čūska! Es esmu uzcēlis no jauna Urukas, Kār­nākās un Prāgas sienas. Esmu runājis ar Zālamanu. Esmu trau­cies pāri līdzenumiem ar bifeļiem. Es pieskatīju veco Zimbabvi, līdz tās akmeņi sagruva un šakāļi barojās ar tās iedzīvotāju miesām. Es esmu Bartimajs! Es neatzīstu saimniekus. Un tagad es pavēlu atbildēt tev, puišel. Kas tu tāds esi, lai man pavēlētu?

Spoži, vai ne? Turklāt tā visa ir taisnība, tātad padara šos vārdus vēl iespaidīgākus. Un es to neteicu tikai tukšas lielības dēļ. Cerēju, ka puika būs pietiekami apmulsināts, lai izpļāpātu savu vārdu, kas man dotu dažas priekšrocības, tiklīdz viņš uzgrieztu muguru. [2] [1] protams, es neko nevarēju uzsākt, kamēr atrados aplī. Bet vēlāk es vnrotu noskaidrot, kas viņš tāds bija, atrast viņa rakstura vājās puses un viņu tumšos pagātnes noslēpumus un izmantot savā labā. Viņiem visiem tādi ir. es domāju, jums visiem.

Bet nekā.