«Nekas,» akadēmiķis nosprieda, «instrumentus mēs salūkosim dažādos resoros, par tiem nebūs jāmaksā, un ilgāk par vienu gadu šis ceļojums nevilksies. Pa to laiku jaunais cilvēks vai nu atradīs šo zemi, un tad akadēmija uz ekspedīciju raudzīsies pavisam citādām acīm un līdzekļi atradīsies, vai arī puisis pārliecināsies, ka tādas zemes nemaz nav, un mums visiem būs mierīgs prāts.»
Norunātajā dienā un stundā jauneklis ieradās pie Šenka. Akadēmiķis viņu jau gaidīja.
— Es pārlasīju visu, kas rakstīts par onkiloniem, — Šenks sacīja, — un redzu, ka ziņas ir pretrunīgas. Nav nekādu šaubu, ka šī tauta kādreiz dzīvojusi un karojusi ar čukčiem, atstājusi mitekļus, akmens un kaula darba rīkus un ieročus. Tomēr nav zināms, kur tā pazudusi. Var vienīgi domāt, ka onkiloni vai nu gājuši bojā kādā no salām pārāk bargo dzīves apstākļu un medījuma trūkuma dēļ, vai arī palikuši kontinentā un jau sen izmiruši kādā epidēmijā.
— Ja onkiloni būtu gājuši bojā salās, tur uz katra soļa atrastu viņu kaulus, — sarunu biedrs iebilda. — Cilvēki nepazūd bez pēdām. Ja onkiloni būtu izmiruši, dzīvodami kontinentā, par to savās leģendās un teiksmās stāstītu viņu jaunie kaimiņi — jakuti, tungusi un lamuti. Tomēr nav nevienas tādas teiksmas.
— Kur tad galu galā pazuduši šie onkiloni?! — Šenks iesaucās. — Nebūs taču dzīvi uzbraukuši debesīs!
— Viņi, acīm redzot, mīt Saņņikova Zemē — tajā pašā salā, uz kurieni lido gājputni, kas laikam gan būs parādījuši cilvēkiem turp ceļu.
— Jā, es labprāt tam ticētu, ja vien cilvēki prastu lidot. Tomēr onkiloni nespēja pacelties spārnos, un viņiem vajadzēja doties uz šo zemi pāri jūrai vai nu pa ūdeni, vai pa ledu.
— Ūdens ceju viņi nav izmantojuši, tāpēc ka ņēma līdzi ganāmpulkus, bet kajakiem brieži ir pārāk smaga un nemierīga krava.
— Bet pa ledu viņi nekur nevarēja aiziet. Pēc visām savāktajām ziņām spriežot, Ziemeļu Ledus okeāns nebūt neaizsalst viscaur; zināmā attālumā no krasta arvien paliek platāka vai šaurāka vaļēja ūdens josla. Tāpēc neviens no čukčiem — un tie ir pietiekami drošsirdīgi ļaudis — nav apmeklējis Vrangeja salu un neviens mednieks un ilkņu meklētājs — arī viņi nav nekādi gjēvuji! — nav sasniedzis Beneta salu. Un barona Tolla bojāeja pierāda, ka cejš pāri jūrai pa lediem nav iespējams!
— Tas vispārīgos vilcienos ir pilnīgi pareizi, — jauneklis mierīgi iebilda iekarsušajam akadēmiķim. — Tomēr atcerieties, klimats taču mainās, aukstie laika posmi mijas ar siltajiem atkarībā no Saules plankumiem …
— Protams, es to zinu! — Šenks ieteicās.
— Mēs zinām, ka onkiloni pārcēlušies uz Jaunsibīrijas salām — tur arī ir atrastas viņu zemnīcas un citas zīmes, kas liecina par šīs cilts uzturēšanos arhipelāgā.
— Lai tā būtu!
— Viņi redzēja, ka salās ir slikta dzīvošana, ka tur maz zvēru un putnu un tos drīz vien izmedīs. Bada draudi dzina onkilonus tālāk, un putni, lielos baros lidodami uz ziemeļiem, parādīja viņiem, ka tur jābūt zemei, kurā ir daudz vairāk medījuma. Pieņemsim, ka tieši tolaik bija uznācis aukstais laika posms, iegadījās dažas sevišķi bargas ziemas un jūra cieši aizsala. Agrā pavasarī, kad dienas jau bija pastiepušās garumā, onkiloni laimīgi pārgāja pa ledu uz Saņņikova Zemi.
— Un izmira tur salā un badā, jo nav iespējams pieņemt, ka uz astoņdesmitā ziemeļu platuma grāda varētu atrasties cilvēku dzīvei piemērota zeme. Zosis un pīles, iespējams, atrod barību atkusušajā tundrā, turpretim cilvēki…
— Cilvēki medī šos putnus, valzirgus, roņus un ledus lāčus, zvejo zivis un dzīvo Grenlandē un salās Amerikas ziemeļos, Špicbergenā un Novaja Zemļā — dzīvo un pat mīl šīs polārās zemes, un ilgojas pēc tām, ja nokļūst dienvidos.
— Es redzu, jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka Saņņikova Zeme pastāv un onkiloni apmetušies tur uz dzīvi.
— Par pirmo esmu pārliecināts, otro uzskatu par vienīgi iespējamo izskaidrojumu faktam, ka onkiloni pazuduši bez pēdām.
— Diemžēl akadēmijai ir citi uzskati. Es ievācu informāciju. Mani kolēģi ir pārliecināti, ka Saņņikova Zeme nepastāv un Tolls gājis bojā.
— Ļoti žēl, ja tas tiesa, tāpēc ka vienīgā vieta, kur Tolls varēja patverties, — tā ir Saņņikova Zeme. Es neapgalvoju, ka viņš tur vēl dzīvo, bet tas ir iespējams, un tikai tur jāmeklē viņa pēdas.
— Diezin vai kāds tagad no laba prāta meklēs šo zemi un Tolla pēdas pēc visa tā, kas jau darīts, — ja arī ekspedīcijai piešķirtu līdzekļus.
— Es labprāt dotos ceļā un starp izsūtītajiem Jakutijas apgabalā un ziemeļu piekrastes medniekiem atrastu uzticamus ceļabiedrus.
— Kā jūs organizētu ekspedīciju, ja saņemtu līdzekļus?
