E. NORTONESargasi kosmosāIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1977A(Amer) No 509Эндрю Нортон СaРГaССЫ В КОСМОСЕ Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатнe» Рига 1977На латышском языке Перенод с английского И. Кундзнньш Предисловие А. Стругацкого и Б. Стругацкого Оформление Э. БуровойNo angļu valodas tulkojis I. K u n d z i ņ š A. Strugacka un B. Strugacka priekšvārds Noformējusi E. B u r o v a(Ј) Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne». 1977PRIEKŠVĀRDSAmerikāņu fantastikā ir vairāki vārdi, kuri bauda cieņu savā dzimtenē, bet tikpat kā nav pazīstami aiz tās robežām. Izņemot speciālistus, maz pie mums ir tādu, kas dzirdējuši, piemēram, par tādiem rakstniekiem kā Margareta Senklēra, Čārlzs Herness, Sems Mervins, Endrū Nortone; ļoti reti pie mums tiek izdoti Mirēja Leinstera, Ērika Rasela, Gordona Diksona darbi. Taču tie uzrakstīti pietiekami augstā līmenī, un tiem nav nekā kopīga ar «pelēko» bulvāru makulatūru, kas pārpludina rietumu grāmatu tirgus, to saturs ir patiesi aizraujošs, sižeti asi un labi veidoti, bet aprakstītie notikumi un situācijas liecina par autoru neparasti spilgto iztēli.Tomēr šos sacerējumus nevar salīdzināt ar tādu meistaru darbiem kā R. Bredberijs, R. Seklijs, A. Azimovs. Sie romāni un stāsti apraksta piedzīvojumus, nevis cilvēka un sociālas traģēdijas. To aizsācēji ir Hegards un Berouzs, nevis Velss un Capeks. Pretējo spēku izvietojums tajos ir līdz naivumam vienkāršs. Gaišmataini draugi un rudi ienaidnieki, ka rakstīja Cehovs. Ienaidnieki tīko sagrābt varu Galaktikā un pie viena iegūt daiļo varoni, bet draugi cenšas skaistuli aizsargāt un pie viena stāties ceļā ienaidnieku varaskārajiem tīkojumiem. Pirmajās divās grāmatas trešdaļās draugiem klājas slikti, pēdējā trešdaļā sakāvi cieš ienaidnieki. Tāda ir aplūkotās piedzīvojumu fantastikas shēma, un no autora talanta atkarājas tikai tas, lai šī shēma iespējami mazāk durtos acīs.Par šādas literatūras klasisku paraugu, īstenībā par tas ciltstēvu jāuzskata slavenais Edmona Hamiltona stāsts «Zvaigžņu karaļi» (1949). Intriga sākas ar to, ka labais, bet ālrsirdīgais Vidusgalaktikas impērijas valdnieks kopā ar Herkulesa zvaigznāja lodveida kopas baroniem, kā arī ar sabiedrotajiem grāfiem un hercogiem atsevišķās zvaigžņu asociācijās stājas nāvīgā konfliktā ar Tumšo Pasauļu Līgu — zvaigžņu kopu tumša putekļu miglāja dzīlēs. Lai gūtu uzvaru, imperators ir gatavs upurēt pat sava dēla prinča personisko laimi, apprecinot viņu ar nemīlamo Fo- malgautas sistēmas kņazieni… Karš kosmosā risinās virsgaismas ātrumā, lietojot atornartilēriju un vēl fantastiskākus līdzekļus (piemēram, pretinieka apšaude caur televizora ekrānu).Stāsts «Zvaigžņu karaļi» uzrakstīts pirms divdesmit astoņiem gadiem, un ir pilnīgi saprotams, ka tagad tas liek lasītājam pasmaidīt. Taču mūsdienās piedzīvojumu fantastikas autori jau raksta citādi. Titulētas personas viņu sacerējumos vēl laiku pa laikam ir sastopamas, taču kosmiskajā arēnā tās vairs tikpat kā neiziet. Starpzvaigžņu valstiskums izpaužas demokrātiskākās formās — parasti tās ir Savienības, Federācijas, Apvienotās Republikas. Grandiozās simtiem tūkstošu kuģu lielu armādu sadursmes devušas vietu necilam divkaujām starp tirdzniecības kuģiem un pirātiem — dažkārt kaujas vietā paspēj ierasties policijas kreiseris. Un vispār, pret bezdibe- nīgajām kosmosa dzīlēm arvien biežāk vērojama cieņas pilna nevērība: autoru augstā literārā meistarība ļauj sasniegt nepieciešamo efektu arī mūsu planētas pieticīgajā arēnā vai kādas blakusgalakti- kas noslēpumainajā pasaulē. So sacerējumu valoda ir zaudējusi Berouza retoriskumu un utilitāro lapida- ritāti, varoņu rīcība ieguvusi kaut kādu šķietamu psiholoģisku, bet dažreiz arī sociālu motivējumu, un — kas ir 'ļoti svarīgi — paši varoņi no augstākās sabiedrības sfērām nolaidušies pašā dzīves mutulī; šī dzīve bieži vien ir diezgan dīvaina, pat rēgaina, un tomēr, pēc tīras piedzīvojumu literatūras mērauklas, īsta tautas dzīve. īsāk izsakoties, piedzīvojumu fantastika ir tiktāl tuvinājusies Lielās literatūras līmenim, ciktāl piedzīvojumu literatūra vispār spēj tam tuvoties. Bet labākie šī žanra darbi pauž pat sociāla protesta iedīgļus.Grāmata «Visuma sargasi» pieder vienas no talantīgākajām amerikāņu piedzīvojumu fantastikas autorēm, rakstnieces Fndrū Norlones, spalvai un, jāatzīst, ir pats labākais viņas darbs. Kā lasītājs redzēs, šajā sacerējumā tikpat kā nemana nekādas idejiskas un valodas radniecības ar nebēdnīgoBerouza un Hegarda romantiku, tas uzrakstīts labā reālistiskā manierē un pilnībā atbilst mūsdienu literārajām normām. Tajā nav nolaupītu skaistuļu un supervaroņu, kuriem kosmoss «līdz ceļiem», bet ir parastu kosmosa ceļotāju bargā un grūtību pilnā ikdiena, kas paiet, ar sviedriem vaigā pelnot savu dienišķo maizi. Starp citu, tieši dienišķā maize, nevis noslēpumaini izzudušas civilizācijas dārgumi ir stāsta varoņu rīcības galvenais virzītājs spēks. Pasaule, kurā viņi dzīvo un strādā, ir ne mazāk cietsirdīga un nežēlīga par Džeka Londona Balto Klusumu. Valsti — Federāciju, kas apvieno simtus saules sistēmu, — plosa iekšējas pretrunas. Alkatīgie monopoli sagrābj visu, ko vien spēj aizsniegt. Vienpatņi izmisīgi cīnās par eksistenci, vājie iet dibenā, stiprie tik tikko un kaut kā turas virspusē. Nabadzīgs cilvēks bez sakariem var paļauties tikai uz savu atjautību, profesionālo meistarību un veiksmi. Taču, ja nebūs veiksmes, nepalīdzēs ne atjautība, ne meistarība.Diezin vai Nortone ir centusies izdarīt kaut kādus sociālus vispārinājumus. Būtu naivi ari domāt, ka tieši tādu viņa redz cilvēces nākotni. Nav jāaizmirst, ka viņa rakstījusi parastu piedzīvojumu romānu, viņai bijis vajadzīgs fons sižeta risinājumam, un kā godīgs cilvēks viņa par tādu fonu izvēlējusies tieši to bēdīgo stāvokli, kurš viņai mūsdienu Amerikā visvairāk nepatīk. Iespējams, ka tas pat izdarīts neapzinīgi.Galvenais šajā sacerējumā — draudzība, augsts humānisms, internacionālisms. Atturīga vīriešu draudzība bez siekalainas tās apliecināšanas un izskaidrošanas. Sī draudzība nepazīst ne nacionālu, ne rasu naidu. Kosmiskā kuģa apkalpe atgādina Tūra Heijer- dāla «Ra» komandu: anglis, holandietis, nēģeris, arābs, ķīnietis, japānis, vācietis, amerikānis. Šķiet, starp viņiem ir arī krievs, tikai rakstniece sagrozījusi viņa uzvārdu. Tātad, draudzība, biedriskums, uzticība biedriem, pašaizliedzīga savstarpēja palīdzība. Un tas vjss — nelielā kolektīvā, kas cīnās par eksistenci. Citādi neizdzīvot. Visapkārt ir naidīga sabiedrība un paidīgs Visums, un no šiem abiem ienaidniekiem jāatkaro sev gabals gaļas. Situācija gluži kā Džekam Londonam.Stāsts izceļas ne tikai ar draudzības tēmu (kas piedzīvojumu fantastikā vispār ir diezgan reta). Nortonei ir lieliska fantāzija. Svešas un baismīgas planētas ainas zīmētas reljefi un iespaidīgi, stāstā ir papilnam lielisku, precīzu detaļu, kas izkaisītas pa visu grāmatu. Rakstniece skārusi arī tiešām aktuālas mūsdienu tēmas — tiesa, viņa nav centusies tajās iedziļināties. Priekšteči — rase, kas kādreiz valdījusi visā Galaktikā, tāpat kā cilvēce pašreiz pārvalda visu Zemi, — gājuši bojā drausmīgos savstarpējos karos, gājuši bojā, saberzdami sevi pulveri ar kaut kādu nezināmu ieroci, kas spēj pārvērst pelnos veselas planētas un apdzēst saules. Un viens no stāsta varoņiem ar bailēm runā par to, cik šausmīgi būs, ja šis ierocis ir saglabājies un nonāks Zemes iedzīvotāju rokās …Gribas minēt vēl kādu interesantu detaļu. Nortone izvirzījusi kosmosa ceļotājiem, diezgan parastiem tā iedomātā laika ļaudīm, pārmērīgas prasības. Viņiem ne tikai pilnībā jāpārzina sava specialitāte. Viņiem ne tikai jāpārzina blakusspecialitātes un jāiegūst praktiskas iemaņas visdažādāko mašīnu, vilcēju un lidaparātu vadīšanā. Viņiem jābūt fiziski attīstītiem kā vieglatlētiem daudzcīņniekiem, vajadzības gadījumā jāprot kauties un karot, viņiem jābūt acumirklīgai reakcijai, jāspēj vairākas diennaktis pēc kārtas iztikt bez miega — un, neraugoties uz visu to, Nortone viņus rāda kā parastus, simpātiskus ļaudis, nepavisam ne pārcilvēkus. Vai tas nav mūsdienu un nākamo kosmonautu prototips?Nobeigumā jāpiebilst vēl pāris vārdu. Vairāku subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ (acīmredzot steiga, izdevniecības apstākļi utt.) Endrū Nortone vairākās vietās pieļāvusi nevajadzīgu atkārtošanos, nepatīkamas paskaidrojošas piezīmes, sižeta neatbilstību.Tagad atstājam lasītāju vienatnē ar stāstu un ceram, ka viņam tas sagādās tādu pašu prieku kā mums.A. Sirugackis, B. Strugackis
E. NORTONE
Sargasi kosmosā
Kalsns, ļoti jauns cilvēks slikti pieguļošā Tirdzniecības flotes formas tērpā pūlējās izstiept savas garās notirpušās kājas. «Diez vai tie, kas projektēja šos apakšzemes starpkontinentālos vagonus, maz padomāja, ka tajos brauks ari gara auguma pasažieri, nevis tikai punduri,» mazliet aizkaitināts nodomāja Deins Torsons. Jau kuro reizi viņš vēlējās, kaut būtu izmantojis gaisa transportu. Bet pietika tikai aptaustīt plakano kabatiņu jostā, kur glabājās nauda, lai atcerētos, kas viņš ir — tikai iesācējs Dienestā, bez kuģa un protekcijas.
Kabatiņā bija pārcelšanās nauda, ko Deins bija saņēmis no Biroja, un plāna paciņa saburzītu kredītbiļešu — viss, ko bija izdevies dabūt par mantām, kuras nevarēja ņemt līdzi kosmosā. Viņam bija tikai neliela mugursoma ar visu atlikušo iedzīvi — ja neskaita niecīgu metāla plāksnīti ar iegriezumiem un robiņiem, kas veidoja šifru, par kuru viņam nebija ne mazākās jēgas. Tā bija caurlaide uz gaišāku nākotni, kttrai viņš nešaubīgi ticēja.
«Tomēr līdz šim tev arī nav gājis slikti,» Deins pats sev iegalvoja. Galu galā ne jau katrs puišelis no federālās patversmes tika sūtīts uz Biroju un pēc desmit gadiem kļuva par kravas uzrauga palīgu, kas gatavs jebkura brīdī saņemt norīkojumu 'uz kosmosa kuģi. Jau atceroties vien nedaudzu pēdējo nedēļu grūtos eksāmenus, viņš nodrebēja. Mehānikas pamati, ievads astrogācijā un pēc tam vēl grūtāki pārbaudījumi viņa specialitātē — kravas sagatavošana pārvadāšanai, iekraušanas tehnika, tirdzniecības operācijās, Galaktikas tirgi, ārpuszemes psiholoģija un visi pārējie priekšmeti, kas Deinam bija jāsadzen galvā, līdz viņš jau sāka domāt, ka zina tikai drumslas un fragmentus, kurus nemūžam nespēs apvienot sakarīgā sistēmā. Turklāt ne tikai mācību kurss bija smags — nomāca arī jaunās vēsmas absolventu atlasē. Daudzi viņa biedri nāca no Dienesta darbinieku ģimenēm un bija uzauguši tirdzniecības vidē.
Deins drūmi vērās priekšējā sēdekļa atzveltnē. Vai gan tirdzniecība arvien vairāk nepārvērtās par slēgtu klanu? Dienestā dēli nomainīja tēvus, brāļi brāļus, un cilvēkam bez sakariem kļuva arvien grūtāk saņemt norīkojumu uz Biroju. Viņam bija palaimējies …
Kaut vai Sendss — viņam ir divi vecākie brāļi, tēvocis un brālēns, un visi kalpo «Intersolarā». Un Sendss pastāvīgi to visiem atgādina. Ja vien iesācējs tiek nosūtīts uz kādu no lielajām kompānijām, viņš ir nodrošināts uz visu mūžu. Kompānijas organizē regulārus reisus starp planētu sistēmām. To darbinieki vienmēr ir droši par savām vietām un var iegādāties kompāniju akcijas. Kad pienācis laiks atstāt kosmosu, viņiem — ja vien viņi kaut kā sevi parādījuši — piešķir pensijas un administratīvus posteņus. Viņi nokrejo labākās vietas tirdzniecības flotē — «Intersolarā», «Kombainā», kompānijās «Dcnebgalak- tik», «Folvortignesti» …
Deins uzmeta skatienu televīzijas ekrānam pludlīnijas formas vagona galā — tur pašreiz komerciāla reklāma dziedāja slavas dziesmas «Folvortignesti» importa precēm —, taču tas nenokļuva līdz viņa apziņai. Viss ir atkarīgs no Psihologa. Deins vēlreiz pataustīja jostu, lai pārliecinātos, vai metāla plāksnīte joprojām noslēpta slepenākajā kabatiņā.
Reklāma izdzisa, tās vietā parādījās sarkana bulta, vēstot, ka vagons sasniedzis pieturu. Deins nogaidīja vieglu grūdienu, kas nozīmēja, ka divu stundu ilgais ceļojums beidzies. Viņš bija priecīgs, ka ticis ārā no šāviņveida vagona un beidzot var izvilkt savu mugursomu no mantu gūzmas bagāžas vagonā.
Lielākā daļa viņa ceļabiedru bija tirdzniecības darbinieki, tomēr tikai nedaudzi no tiem lepojās ar kompāniju nozīmēm. Lielākoties tie bija klaidoņi vai brīvie tirgoņi, cilvēki, kas vai nu sava rakstura, vai citu iemeslu dēļ nevarēja atrast piemērotu nodarbošanos lielajās organizācijās, bet klejoja no viena neatkarīga kuģa uz otru, — tirdzniecības pasaulē viņi stāvēja uz paša zemākā pakāpiena.
Deins uzsvieda somu plecā un iespraucās liftā, kas viņu uznesa virszemē, spožā vasaras saules gaismā. Brīdi viņš uzkavējās uz betonētās joslas šaipus pacelšanās laukumam un pārlaida skatienu tā grumbuļainajai, saules izdedzinātajai virsmai. Uz lidlauka atradās starta ierīces ar kosmosa kuģiem, kas gatavojās lidojumam. Deinu maz interesēja strupie starpplanētu tirgoņi, kuri veica reisus uz Marsu un asteroīdu joslu, kā arī drūmie, tumšie kuģi, kas lidoja uz Saturna un Jupitera pavadoņiem. Viņam bija vajadzīgi zvaigžņu kuģi, kas atradās tālāk; to gludos sānus klāja jauns berzes aizsargslānis, un pie atbalsta stabilizatoriem droši vien vēl bija pielipuši svešu pasauļu putekļi.
— Lai mani zibens nosper, ja tas nav Vikings! Laikam medī sev kuģīti, Dein?
Tikai zinātājs varēja noprast, ko nozīmē Deina apakšlūpas noraustīšanās. Kad viņš pagriezās pret
runātāju, viņa sejas izteiksme atkal bija kļuvusi neko neizteicoša.
