Pēdējais, ko gribēju, bija atsaukties, šeit\ Taču man galvā steidzīgi ierunājās Hors: Turies kā vīrs. Sobeks saprot tikai speķu. Neļaujies, lai viņš tev tiek klāt, citādi ieraus dzelmē un noslīcinās.
Es noriju bailes un iekliedzos: “Sobek! Tu, hmm, vārguli! Kā, pie velna, jūties?”
Sobeks atņirdza zobus. Varbūt tas viņa izpratnē bija draudzīgs smaids. Bet visticamāk jau ne.
“Šis veidols tev nepiestāv, piekūnu dievs,” viņš teica. “Es tevi pārraušu uz pusēm.”
Basteta blakus no piedurknēm izšāva nažus. “Nelaid viņu klāt,” viņa brīdināja.
“Zinu,” es atbildēju. Manīju, ka Heopss turpat pa labi palēnām velk kalnā Seidiju. Vajadzēja novērst zaļā džeka uzmanību vismaz līdz brīdim, kad tie abi būs drošībā. “Sobek… šķiet, krokodilu dievs! Liec mūs mierā, vai arī mēs tevi iznīcināsim!”
Labi, teica Hors. “Iznīcināt” ir labi.
Sobeks ierēcās smieklos. “Hor, tava humora izjūta uzlabojusies! Jūs ar to kaķeni domājat mani iznīcināt?” Viņš pievērsa rūgušpiena acis Bastetai. “Kas tevi attriecis uz manu karaļvalsti, kaķu dieviete? Man šķita, ka tev ūdens nepatīk.”
Līdz ar pēdējo vārdu viņš paslēja zizli un izšļāca zaļa ūdens šalti. Basteta bija pārāk veikla. Viņa palēcās un sava avatāra pilnā veidolā — milzīgs, mirdzošs kareivis ar kaķa galvu — nostājās Sobekam aiz muguras. “Nodevējs!” kliedza Basteta. “Kāpēc tu esi haosa pusē? Tev ir pienākums pret valdnieku!”
“Kādu valdnieku?” auroja Sobeks. “Ra? Ra ir prom. Ozīriss, tas nīkulis, jau atkal ir miris. Un šis puišelis nav spējīgs atjaunot impēriju. Bija laiks, kad es Horu atbalstiju, jā. Taču šajā veidolā viņam nav spēka. Viņam nav sekotāju. Sets piedāvā varu. Sets piedāvā svaigu gaļu. Man šķiet, ka es sākšu ar dieviņu miesu!”
Pagriezies pret mani, viņš novēcināja zizli. Es izvairījos no trieciena, taču Sobeka brīvā roka pastiepusies sagrāba mani aiz vidukļa. Es vienkārši nebiju gana ātrs. Basteta saspringa, gatavojās mesties virsū ienaidniekam, taču pirms tam Sobeks, nosviedis zizli, sakampa mani abās masīvajās rokās un ievilka ūdenī. Attapos, ka slīkstu aukstā, zaļā tumsībā. Nevarēju neko redzēt, ne paelpot. Grimu dzelmē, un Sobeka rokas spieda man gaisu ārā no plaušām.
Tagad vai nekad! teica Hors. Ļauj man pārņemt vadību.
Nē, es atbildēju. Ļauj man pirms tam nomirt.
Dīvaini, bet šī doma mani nomierināja. Ja es jau būtu miris, man nebūtu jābaidās. Jo es taču varētu nomirt cīnoties.
Koncentrēju savu enerģiju un jutu caur miesu plūstam spēku. Izstaipīju rokas un jutu Sobeka tvērienu atslābstam. Izsaucu kareivja vanaga avatāru, un tūliņ tiku ieskauts zeltainā tēlā, kas augumā varēja mēroties ar Sobeku. Tumsā saskatīju viņa gļotainās acis izbrīnā ieplešamies.
Izlauzies no viņa skavām, triecu ar galvu, izsitot pāris krokodila zobu. Tad izšāvos no ūdens un piezemējos blakus Bastetai, kas bija tik pārsteigta, ka mani gandrīz sacirta gabalos.
“Lai slavēts Ra!” viņa izsaucās.
“Jā, esmu dzīvs.”
“Es gandrīz ielēcu ūdeni tev pakaļ. Man riebjas ūdens!”
Tad, dusmās aurodams, no ūdens izšāvās Sobeks. No vienas nāss stiepās zaļas asins stīga.
“Tu nevari mani satriekt!” Viņš pastiepa rokas, kas mirka sviedros. “Es esmu ūdeņu pavēlnieks! No maniem sviedriem tek pasaules upes.”
Fui. Apņēmos vairs nekad nepeldēties upēs. Atskatījos, kur Fīeopss un Seidija, taču viņu nebija. Cerams, Heopss bija nogādājis Seidiju drošā vietā vai vismaz atradis drošu slēptuvi.
Sobeks uzbruka, līdzi paķerot upi. Pretī triecās milzu vilnis, nogāžot mani no kājām, taču Basteta palēcās un pilnā avatāra veidolā uzlēca Sobekam uz muguras. Pēc visa spriežot, tas viņam bija nieks. Viņš velti kampās, raudzīdams Bastetu noraut nost. Viņa atkal un atkal cirta viņam rokā, mugurā un sprandā, taču Sobeka zaļā āda acumirklī salāpījās.
Es pieslējos kājās — ja esi avatāra veidolā, tas līdzinās centieniem piecelties, ja pie krūtīm piesiets matracis. Sobeks beidzot bija saķēris Bastetu un nosviedis viņu. Viņa piezemējās uz kājām it kā vesela, taču zilā aura mirgoja. Viņa zaudēja spēkus.
Mēs ar krokodilu dievu spēlējām cīkstēšanos — dūrāmies un cirtāmies — taču jo vairāk savainots, jo dusmīgāks un stiprāks viņš kļuva.
“Kalpi!” viņš kliedza. “Šurp!”
Tas nebija uz labu. Vēl viens milzīgu krokodilu uzbrukums, un ar mums būs cauri.
Kāpēc mums nav kalpu? es pasūdzējos Horam, taču atbildes nebija. Es jutu, cik grūti viņam straumēt savu spēku caur mani, lai uzturētu mūsu cīņas maģiju.
Sobeka dūre ietriecās Bastetā, un viņa atkal uzlidoja gaisā. Šoreiz piezemējoties, viņas avatārs vairs nemirdzēja.
Es uzbruku, mēģinot pievērst Sobeka uzmanību. Tas diemžēl nostrādāja. Sobeks pagriezies apšļāca mani ar ūdeni. Kamēr biju akls, viņš man iebelza tik spēji, ka es pārlidoju pāri upei un iekūleņoju niedrēs.
Mans avatārs sabruka. Grīļīgi pieslējies sēdus, blakus pamanīju Heopsu un Seidiju, Seidija vēl aizvien bija bezsamaņā un asiņoja, Heopss izmisis kaut ko burbulēja paviānu mēlē un glāstīja viņas pieri.
Sobeks ņirgdams izkāpa no ūdens. Tālu upes lejtecē es pamanīju tuvojamies divas ūdenī ievilktas līnijas upē — Sobeka papildspēkus.
