No otras puses, neatlika nekas cits, kā pieņemt Amosa palīdzību. Un, kad redzēju Heopsu ar Mafinu rokās, diez vai es spētu pārdzīvot, ja kādu no viņiem nāktos zaudēt. Varbūt Amosam tomēr bija taisnība.
“Vai viņu var tā laist?” es vaicāju. “Vienu pašu?”
“Ak, jā.” solīja Amoss. “Heopsam, tāpat kā visiem paviāniem, piemīt pašiem savas burvju spējas. Ar viņu viss būs kārtībā. Un ja nu…”
Viņš izvilka vaska krokodila figūriņu. “Tā palīdzēs, ja būs vajadzība.”
Es noklepojos. “Krokodils? Pēc visa tā, ko mēs…” “Tas ir Maķedonijas Filips,” paskaidroja Amoss. “Filips ir no vaska?”
“Protams,” teica Amoss. “īstus krokodilus ir pārāk sarežģīti uzturēt. Un es taču tev teicu, ka viņš ir maģisks.” Amoss pasvieda figūriņu Heopsam, kas to apostīja un ielika pārtikas kulītē. Heopss pēdējo reizi nervozi paskatījās uz mani, bailīgi pašķielēja uz Amosu, tad lēkšus metās pāri kāpas mugurai, vienā rokā turot kulīti, otrā — Mafinu.
Man nešķita, ka ar vai bez maģijas, viņi spēs te izdzīvot. Gaidīju, kad Heopss parādīsies uz nākamās kāpas kores, taču tā nenotika. Viņš bija pazudis.
“Un tagad,” teica Amoss. “Ja pareizi saprotu no Kārtera teiktā, Sets plāno triecienu rīt saullēktā. Mums ir ļoti maz laika. Kārters gan nepaskaidroja, kā jūs plānojat iznīcināt Setu.”
Es palūkojos uz Kārteru un viņa acīs pamanīju brīdinājumu. Uzreiz sapratu un izjutu pateicību. Tas puika, iespējams, nebija nemaz tik dumjš. Arī viņš neuzticējās Amosam.
“Būs labāk, ja to mēs paturēsim pie sevis,” es noskaldīju. “Tu pats tā teici. Ja nu Sets tevi ir aprīkojis ar kādu noklausīšanās ierīci vai ko tamlīdzīgu?”
Amoss sakoda zobus. “Tev taisnība,” viņš negribīgi atteica. “Es pats nevaru sev uzticēties. Tas ir tik…. kaiti-
V • »
nosi.
Viņš izklausījās patiešām nomocīts, un es uzreiz sajutos vainīga. Jau grasījos pārdomāt un visu viņam izstāstīt, taču, kolīdz saskatījāmies ar Kārteru, es aprāvos.
“Mums jādodas uz Fēniksu,” es teicu. “Varbūt pa ceļam…”
Ieslidināju roku kabatā un sajutu, ka Nutas vēstule bija pazudusi. Gribēju Kārteram pastāstīt par savu sarunu ar zemes dievu Gebu, taču nevarēju saprast, vai runāties, kad Amoss dzird. Mēs ar Kārteru jau tik daudz dienu bijām vienā komandā, ka sajutu — Amosa klātbūtne man krīt uz nerviem. Kur nu vēl uzticēties vēl kādam! Ak Dievs, nespēju noticēt, ka to pateicu.
Kārters ierunājās. “Mums vajadzētu pieturēt Laskrū-
sesā.”
Nezinu, kurš bija vairāk pārsteigts — es vai Amoss.
“Tas ir tepat,” lēni ierunājās Amoss. “Bet…” Viņš pagrāba sauju smilšu, nomurmināja buramvārdus, un pameta smiltis gaisā. Tā vietā, lai nobirtu, smilšu graudi saformējās un izveidoja bultu, kas norādīja uz dienvidrietumiem — nelīdzenu kalnu grēdu, kas ēnojās pret apvārsni.
“Tā jau man šķita,” teica Amoss, un smiltis nokrita zemē. “Laskrūsesa nav mums pa ceļam, tas būtu vairāk nekā septiņdesmit kilometru likums pāri tiem kalniem. Fēniksa ir ziemeļrietumos.”
“Septiņdesmit kilometru nav nekas pārāk traks,” es atbildēju. “Laskrūsesa…” Šis nosaukums man šķita dīvaini pazīstams, taču nevarēju atcerēties, kāpēc. “Kārter, kāpēc turp?”
“Es tikai…” Viņš izskatījās tik apjucis, ka es sapratu — tam ir kāds sakars ar Ziu. “Man bija vīzija.”
“Mīlīga?” es uzdrošinājos pavaicāt.
Uzreiz izskatījās, ka viņam rīklē iesprūdusi golfa bumbiņa, un tas stiprināja manas aizdomas. “Man šķiet, mums vajadzētu turp doties,” viņš teica. “Tur mēs atradīsim kaut ko svarīgu.”
“Pārāk riskanti,” atbildēja Amoss. “Tagad, kad jums uz pēdām ir Dzīvības māja, es nevaru ko tādu pieļaut. Mums vajadzētu palikt šeit tuksnesī, prom no pilsētām.”
Un tad pēkšņi: klik. Mans prāts piedzīvoja vienu no tiem brīžiem, kad tas darbojās, kā likts.
“Kārteram taisnība,” es teicu. “Mums vajag turp doties.”
Un nu pārsteigts bija mans brālis. “Man ir? Mums vajag?”
“Jā.” Es saņēmos un izstāstīju par savu sarunu ar Gebu.
Amoss no savas žaketes notrausa smiltis. “Interesanti, Seidij. Taču, kā gan tur iederas Laskrūsesa?”
“Tas ir no spāņiem, vai ne?” es teicu. “Las Cruces. Krusti. Tieši kā Gebs man teica.”
Amoss saminstinājies pamāja. “Kāpiet laivā.”
“Par maz ūdens, ne?” es bildu.
Taču viņam nopakaļ iekāpu laivā. Amoss novilka mēteli un nomurmināja burvju vārdus. Mētelis acumirklī atdzīvojās, aizpeldēja līdz pakaļgalam un sagrāba stūres ratu.
Amoss man uzsmaidīja, un viņa acis atkal iemirdzējās gandrīz pa vecam. “Kam gan vajadzīgs ūdens?”
Laiva nodrebējusi pacēlās debesīs.
Ja Amosam kādreiz apniks būt par burvi, viņš varēs strādāt par laivinieku. Skats pār kalniem bija elpu aizraujošs.
Iesākumā man tuksnesis salīdzinājumā ar zaļo Angliju šķita neauglīgs un pretīgs, taču nu es sāku novērtēt tuksneša stingo skaistumu, īpaši naktīs. Kalni kā tumšas salas cēlās gaismu jūrā. Vēl nekad nebiju redzējusi tik daudz zvaigžņu, un sausais vējš smaržoja pēc salvijas un priedes. Laskrūsesa bija izplājusies ieplakā — kā mirdzošs ielu un kvartālu deķis.
