Сeturtais ledus laikmets полностью

KOBO ABE

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS

Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilo­metru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, savēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mir­klī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos verdošos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās plan­ktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdīgajā tumsā.

Skatienam atklājās plaisu izvagotais zem­ūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plai­sām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vi­zoša masa un izlaida vairāku kilometru ga­rumā kā vecas priedes saknes savijušos dzi­numus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzī­gais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plezdamies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču ari šis stabs, nenokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā ne­bijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.

Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās preču-pasa- žieru tvaikonis. Kad kuģa korpuss pēkšņi no­drebēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne ko­mandas locekļus, ne pasažierus nesatrauca. Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sar­dzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pamanīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krā­sas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvī­ļoja jūnija saule.

Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.

Elektronu skaitļošanas mašīna savā ziņā ir domājoša mašina.

Tā spēj domāt, bet nevar izvirzīt problēmas. Lai mašīna sāktu domāt, nepieciešams

tās rīcībā nodot tā saucamo programmas karti — lapu ar mašīnai saprotamā valodā uzrakstītiem jautājumiem.

Kad es atvēru durvis, mans asistents Joriki, kas darbojās ap minēto ierīci, pagrie­zies pret mani, jautāja:

—    Nu, kas jauns komisijā?

Mana sejas izteiksme acīmredzot pauda iz­misumu, tā ka viņš, nesagaidījis atbildi, klusu pie sevis nolamājās un pagrūda sānis darba rīkus.

—    Uzvedies pieklājīgi! — es teicu.

Viņš negribīgi noliecās un pacēla skrūv­griezi. Pamētāja to plaukstās un, pastiepis zodu uz priekšu, vaicāja:

—    Kad beidzot varēsim ķerties pie darba?

—    Kā lai es to zinu?

Es biju nikns un nevarēju vienaldzīgi no­skatīties, ka citi dusmojas. Novilcis svārkus, uzsviedu tos uz aparātu dēļa. Tajā brīdī man šķita, it kā mašīna strādātu. Sākusi darboties pati no sevis. Tas, protams, nevarēja notikt. Tās bija tikai halucinācijas. Tobrīd man iešā­vās prātā dīvaina doma. Taču tajā pašā mir­klī to aizmirsu. Izgaisa no atmiņas. Riebīgi, cik karsti…

—    Vai viņiem bija kāds cits plāns?

—    Gaidi vien, ka būs!

Pēc brīža Joriki klusu teica:

—    Noiešu uz brītiņu lejā.

—    Ej vien. Tikpat nav ko darīt.

Atlaidos krēslā un aizvēru acis. Joriki

koka papēžu klaudzoņa attālinājās. Jocīgi, kādēļ Japānā gandrīz visi jaunie zinātnieki valkā sandales ar koka papēžiem? Dīvains paradums. Jo vairāk soļi attālinājās, jo stei­dzīgāki tie kļuva. Varbūt aiz apņēmības kaut ko uzsākt.

Atvēris acis, tūliņ kā kaut ko ļoti svarīgu pamanīju uz plaukta četras mapes ar avīžu un žurnālu izgriezumiem. Trīs gadu laikā sa­krājušies raksti, sākot no tās dienas, kad tika iedarbināta slavenā «MASKAVA-1». Visi raksti par pareģošanas mašīnām. Tas bija manis paša noietais ceļš. Un pēdējās mapes pēdējā lapaspusē mans ceļš būs galā.

Pirmās mapes pirmajā lapaspusē bija kāda zinātniskā komentētāja raksts; tā autors vē­lāk radikāli mainīja savus uzskatus. Tas bija cinisms.

Raksts sākās ar vārdiem: «Zinātnieki, atveriet acis!» It kā autors pats būtu pareģo­šanas mašīnas izgudrotājs. «Velsa radītā laika mašīna,» viņš tālāk rakstīja, «ir naivs izgudrojums tikai tāpēc, ka Velss aplūkoja pārvietošanos laikā telpiskā nozīmē. Cilvēks pētī mikroorganismus tikai ar mikroskopa palīdzību. Bet kurš uzdrošināsies apgalvot, ka cilvēks nepētī mikroorganismus, kaut gan neredz tos ar neapbruņotu aci? Gluži tāpat cilvēce guvusi iespēju pati savām acīm ielū­koties nākotnē ar pareģošanas mašīnas «MASKAVA-1» palīdzību. Beidzot laika ma­šīna eksistē! Mēs pieredzēsim jaunu pagrie­zienu civilizācijas vēsturē!»

Tā, protams, varēja teikt. Bet kā šajā rak­stā viss bija pārspīlēts! Ja man jautātu, es atbildētu, ka nekādu nākotni raksta autors nav redzējis. Viņš noskatījies tikai dažus ki­nohronikas kadrus.

Ko toreiz demonstrēja? Vispirms pulksteni, kas rādīja pusdienas laiku, un lielu, atplestu plaukstu. Blakus bija televizors un uz tā ek­rāna tas pats attēls. Tad tika dota komanda: tieši pulksten vienos sažņaugt roku dūrē. In­ženieris pie vadības pults pagrieza kloķus, un pulkstenis uz televizora ekrāna rādīja pirmo pēcpusdienas stundu. Pagāja tikai trīs­desmit sekundes pēc komandas, bet uz ek­rāna jau bija aizritējusi vesela stunda, un roka sažņaudzās ciešā dūrē, kamēr plauksta blakus televizoram palika atplesta.