Sevišķa nepieciešamība полностью

SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

VLADIMIRS Mihailovs

— Pie mums to mēdza stāstīt vakaros, — Sencovs iesāka.

— Jā, vakaros … — Rains atsaucās ar nopūtu.

Vakari bija tālu.

Vakari palika turpat, kur koku ēnas un ur- dziņas, kas dzidriem vilnīšiem skrēja pāri oļiem, turpat, kur palika baltie mākoņi un pilsētas jautrās ugunis.

Vairāk nekā 70 miljoni kilometru šķīra viņus no daudz kā. No visa tā, ko sauca neaptveramajā vārdā — Zeme.

Dzimtā planēta izskatītos no šejienes laikam pavisam niecīga — tā jau sen bija pārvērtusies par zvaigznīti, kuru nevarēja atšķirt no citām. Bet par spīti attālumam vai arī tieši tādēļ kosmonautiem Zeme kļuva aizvien lielāka, dārgāka un līdz sāpēm tuva.

— Vārdu sakot, — Sencovs turpināja, ar apslēptu smaidu un mazliet piemiegtām acīm vērīgi ielūkojoties katra sejā. — Barancevu, institūta astronavigācijas sektora vadītāju, jūs droši vien visi atceraties. Pēc programmas bija paredzēts lidojumā ap Zemi ņemt lulzi arī visus pasniedzējus — lai viņi labāk orientētos savu kursantu psihē (kosmonautu sejas atdzīvojās). Tā, lūk, pienāca arī Baran- ceva kārta .. .

Sencovs aprāvās pusvārdā.

Kaut kur pie griestiem bija dzirdama maiga, skumja skaņa. Pamazām tā pieņēmās spēkā, kļuva skarbāka un kā ar ledainām adatiņām durstīja ausis. Uzzibsnīja zilgani ekrāni. Tad it kā piekususi skaņa kļuva klusāka un pārvērtās viegli aizsmakušā neapmierināti žēlabainā sanoņā.

— Visi savās vietās! — Sencovs nokomandēja, kaut arī visi jau tā atradās savās vietās. — Pēc desmit minūtēm — koriģējums .. .

… No stipra grūdiena cilvēkiem uz mirkli noreiba galva un viņi krēslos sašūpojās. Uz pakaļējā ekrāna uzliesmoja un nodzisa garas, mēmas liesmu mēles.

Sencovs noliecās pie mikrofona, kas stāvēja pašā pults centrā — tieši viņa krēsla priekšā, nospieda taustiņu un skaidrā balsī nodiktēja:

— Divdesmit — četrdesmit divi… Automātiski izpildīts korekcijas pagrieziens. Precizētais kurss . . .

Operators Laimonis Kalve, kas atradās savā vietā pie elektronu skaitļojamās mašīnas vadpults, jau pasniedza komandierim lentu.

Mazliet pieliecis galvu, Sencovs nesteigdamies nosauca integratora datus — kuģa koordinātes kosmosā.

— Apkalpe vesela, mehānismi un aparatūra darbojas normāli, sevišķu notikumu nav. Viss.

Viņš izslēdza mikrofonu un pagrieza krēslu (vidējo no pieciem, kas pakavveidīgi apņēma pulti) tā, lai labāk redzētu biedrus.

Kosmonauti sēdēja klusēdami — nekustīgi un sadrūmuši. Šķita, it kā sirēnas pierastās skaņas pēkšņi būtu laupījušas jautrību, likušas aizmirst visu, ko nupat stāstīja Sencovs, un piespiedušas nogrimt domās, atcerēties kaut ko tuvu, apslēptu, par ko skaļi nemēdz runāt. Vajadzēja izmocīt smaidu, un Sencovs smaidīja. Bet viņa acis palika nopietnas un pētījošas.

Kalve, plecīgs liela auguma vīrs, kam, kā jokoja biedri, bija acīm redzami «nekosmiski izmēri» un kas kosmosā vēl nebija iejuties, sēdēja, pārdomās iegrimis, un mehāniski pieglauda paretos matus. Viņš šķita kā akmens tēls, kas savu mieru un vēso prātu ir aizguvis no skaitļojamiem mehānismiem, un diez vai kāds, ja neskaita pašu komandieri, noskārta, ka viņu arvien vēl mocīja ieilgusī slimība — bailes no kosmiskās bezgalības. Bet — gan jau, Laimonis biedrus nepievils.

Blakus Kalvēm, krēslā atlaidies, sēdēja Rains. Viņa acis bija pievērtas, un viss viņa izskats pauda: mani patlaban interesē nevis tas, kas mūs sagaida, bet gan Marsa virsmas atstarošanas īpatnības, ko var novērot vienīgi no šejienes — no samēra neliela attāluma, kur netraucē nekāda atmosfēra. Galu galā — kāds gan iemesls šaubīties par manu iekšējo līdzsvaru?

Rains, šis kalsnais, slavenais maza auguma astronoms un tajā pašā laikā stūrmanis vai, kā šo amatu tagad sauca, ekspedīcijas astro- navigators, pirmajā acu uzmetienā šķita pavārgs cilvēks, kas lāgā neiederējās šaurajā kajītē, kur visapkārt bija tehnika, tehnika un atkal tehnika. Taču Sencovs nelidoja pirmo reizi kopā ar Rainu (tiesa, tie bija bijuši reisi uz Mēnesi, bet tas neko nemainīja), un viņam bija skaidrs, ka uz šo zinātnieku vienmēr varēja paļauties. Rains vienīgi nespēja celt lielus smagumus. Labi, ka kosmosā-ir bezsvara stāvoklis . . .

Sencovs paskatījās uz Azarovu. Temperaments un straujums . .. No tā iznāks lietaskoks. Tikai otro reizi savā dzīvē viņš piedalās kosmiskajā reisā, bet izturas kā pieredzējis zvaigžņu pētnieks. Tiesa, viņam trūkst izturības. Dažbrīd trūkst arī humora izjūtas . . . dažbrīd.

Azarovs sajuta komandiera pētījošo skatienu un pacēla acis. Smaidīt nācās ļoti grūti, un viņš tikai nemierīgi sakustējās krēslā.

— Un tad vēl saka: cilvēks devies kosmosā, — viņš noņurdēja, nespēdams izturēl klusumu. — Ja labi padomā, kosmosā devušies automāti. Tie lido, bet mēs tos tikai apkalpojam .. .

Tā bija Azarova iemīļotā tēma, pie kuras viņš atkal un atkal atgriezās. Kalve nesteigdamies — lai nekļūdftos krievu valodas gramatikā — atbildēja tā, kā to darīja nu jau kuro reizi:

— Kuģi vada lieljaudas skaitļojamās iekārtas. Tās tiek ar šo darbu labāk galā nekā mēs . . . Cilvēki izpilda savus uzdevumus, mašīnas — savus. Tā man šķiet . . .