Sieviete tikko sadzirdami kaut ko dungo. Tīrīdama no tvertnes ūdens nogulsnes, viņa līdz apnikai atkārto vienu un to pašu frāzi. Dziesma apklusa. Varēja dzirdēt, kā sieviete grūž rīsus… Vīrietis klusām nopūšas, sa- sprindzis nepacietībā apgriežas uz otriem sāniem un gaida … Tūlīt viņa ienāks, droši vien ar ūdens bļodu, lai viņu noberzētu. Smiltis un sviedri tik ļoti kairina ādu, ka jebkuru brīdi var sākties iekaisums. Jau iedomājoties vien auksto, mitro dvieli, viņš saraujas.
Kopš tā laika, kad vīrieti saspieda smiltis un viņš zaudēja samaņu, viņš visu laiku guļ. Pirmās pāris dienas bija augsta temperatūra — termometrs rādīja gandrīz vai trīsdesmit deviņi grādi — un neapturama vemšana. Tad temperatūra nokritās, sāka atgriezties ēstgriba. Slimībā, acīm redzot, ne tik daudz bija vainojams nogruvušo smilšu trieciens, cik ilgais, neierastais darbs zem stāvajiem saules stariem. Vispār nekas nopietns.
Varbūt tāpēc viņš tik ātri atlaba. Ceturtajā dienā sāpes kājās un krustos bija rimušās. Piektajā dienā, ja neņem vērā nelielu vājumu, viņš nemanīja vairs nekādu nesenējās slimības pazīmju. Taču no gultas necēlās un aizvien vēl tēloja smagi slimu. Tam, protams, bija savi iemesli. Viņš nepavisam nebija atmetis domu — bēgt.
— Jau augšā?
Sievietes balss skanēja nedroši. No pievērto plakstu apakšas viņš noraudzījās uz tās apaļīgajiem ceļgaliem, ko varēja samanīt zem platajām biksēm, un atbildēja ar vārgu vaidu. Lēnām izgriezdama dvieli virs iedauzītās vara bļodas, sieviete jautāja:
— Kā jūtaties?
— Nu tā …
— Vai nenoberzīsim muguru?
Viņš pazemīgi ļāvās sievietes rokām ne tikai tādēļ, ka slimniekam tā pienākas, bet arī tāpēc, ka tas bija patīkami. Viņš atcerējās lasījis dzejoli par puisēnu, kuru mocīja drudzis un kurš sapnī redzēja, ka viņu ietin vēsā sudraba papīrītī… Ada, kas aizslāpusi zem sviedri* un smilšu kārtas, pamazām atdziest, sāk elpot. Atsvaidzinātās poras it kā uzsūc sievietes miesas smaržas, un tas viegli satrauc. Un tomēr viņš nav piedevis sievietei. Nevar visu jaukt kopā, tās ir divas dažādas lietas. Triju dienu atvaļinājums jau sen aiz muguras. Tagad diez vai vērts steigties. Viņa sākotnējais plāns — parakties zem kraujas un padarīt to lēzenu — ne nu īsti izgāzies, bet, tā teikt, nav bijis līdz galam pārdomāts. Ja nebūtu traucējuši neparedzēti apstākļi — tas pats saules dūriens — viss būtu labāk par labu. Tiesa, izrādījās, ka smiltis rakt nesalīdzināmi grūtāk, nekā viņš domājis, tas ir elles darbs, un nu viss atkarīgs no tā, vai viņš pratīs atrast pašu ērtāko paņēmienu. Te tad arī viņam iekrita prātā manevrs ar šķietamo slimību.
Kad atžilbis viņš redzēja, ka vēl aizvien guļ turpat, sievietes mājā, neganti pārskaitās. Tie tipi no ciema pat nedomā par viņu lauzīt galvu. Tas nu ir skaidrs. Un tūdaļ nobrieda lēmums. Saprazdami, ka viņa slimība nav bīstama, tie nav izsaukuši ārstu. Bet viņš nepalaidīs garām šo izdevību, un tie vēl kodīs sev pirkstos. Naktīs, kad sieviete strādā, viņš gulēs. Toties dienā, kad tai jāatpūšas, nedos miera, gauzdamies par neciešamām sāpēm.
— Vai sāp?
— Nu, protams… Laikam skarts mugurkauls…
— Varbūt parīvēsim?
— Nekādā gadījumā. Vai tad tas ir nespeciālista darbs? Tā jau var visu sabojāt. Muguras smadzenes taču ir dzīvības kanāls. Bet ja nu es pēkšņi nomirstu? Tad jums visiem klāsies plāni. Pasauciet ārstu, ārstu! Sāp… Briesmīgi sāp … Nedrīkst kavēties ne mirkli!
Sieviete nevarēs to ilgi izturēt, un drīz pagurums ņems virsroku. Viņas darba spējas ies mazumā, un izrādīsies, ka māja ir briesmās. Un tas vairs ciemam nav nekāds joks. Savas muļķības dēļ palīga vietā uzkrāvuši sev kaklā lieku nastu. Ja tie tūdaļ netiks no viņa vaļā, tas tiem dārgi maksās.
Tomēr arī ar šo plānu negāja tik gludi,-kā bija iecerēts. Nakti te valda daudz lielāka rosība nekā dienā. Cauri sienai dzirdama lāpstas šķindoņa… sievietes smaga elpa … vīru kliedzieni un dialektā izmesti vārdi… grozu klaudzoņa, kad tos velk ārā pilnus ar smiltīm… Piedevām vējš nes no tāluma pikapa rūkoņu, suņu rejas… Lai kā viņš nopūlas iesnausties, nekas neiznāk — par daudz satraukti nervi, un viņš nevar iemigt.
