Roberts ŠEKLIJSŠIS TAS PAR VELTIIZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1972Seši stāstu krājumi, četri fantastiski un pieci piedzīvojumu romāni — tāds ir gados samērā jaunā (dz. 1928. g.) amerikāņu rakstnieka Roberta Seklija ieguldījums literatūrā. Vislielāko uzmanību viņš veltījis fantastikai, uzskatīdams, ka «neviens cits daiļrades veids nedod rakstniekam tādu rīcības brīvību kā fantastika. Tā var aptvert — un aptver — visu uz pasaules, no nevaldāmas piedzīvojumu romantikas līdz satīrai un sociālajai analīzei.» R. Šeklija darbos fantastika sastopama visās šajās izpausmes formās.Viss, ko uzrakstījis Šeklijs, lai kādām iztēles krāsām un sižeta samezglojumiem žilbina acis, sakņojas mūsu pašu pasaulē un vedina domāt par ikdienas problēmām. Kaut vai titulstāsts «Sis tas par velti». Tā varonim no debesīm nokritusi mašīna, kas izpilda jebkuru vēlēšanos. Laimīgais īpašnieks cenšas izspiest no tehnikas brīnuma visu iespējamo. Sīkpilsoņa sapņi ir mazi, toties to ir daudz un viņa alkatība neizmērojama. Par šo alkatību stāsta varonim Kolinsam ir jāsamaksā ar savu dzīvi. Mašīna ir iz'domāta, bet cilvēks — .kā no kapitālistiskās sabiedrības paņemts, tikai rakstnieka talanta paspilgtināts. Un tā visos šī krājuma stāstos, vienalga, kāda būtu to ievirze — traģiska vai komiska.Šo īso iepazīstināšanu gribas nobeigt ar literatūrkritika J. Kagarjicka vārdiem par R. Šekliju: «… viņš nepamāca un neizklaidē — viņš kopā ar mums domā par dzīvi. Tāpēc lasīt viņu ir viegli, aizmirst — grūti.»No angļu valodas tulkojis I. LIVSICS Noformējis G. CĪLĪTIS
R.ŠEKLIJS
ŠIS TAS PAR VELTI
Kādā saulainā jūnija dienā neuzkrītoši ģērbies pagara auguma vīrietis ienāca Starpzvaigžņu ceļojumu biroja telpās. Jaunais cilvēks šķita ļoti nopietns. Viņš vienaldzīgi pagāja garām krāsainajiem marsiešu pļaujas svētku skatiem; viņa interesi nesaistīja milzīgs foto- panno, kas attēloja Triganija dejojošos mežus; viņš atstāja bez ievērības arī mazliet divdomīgo gleznu, kurā bjja parādīts Ausmas rituāls uz planētas Opikiuss II, un devās tieši pie klerka galdiņa.
— Es gribētu pasūtīt biļeti uz Tranaju, — jaunais cilvēks teica.
Aizvēris žurnālu «Derīgie izgudrojumi», klerks sarauca uzacis.
— Uz Tranaju? Vienu no Kentas pavadoņiem?
— Nē, — apmeklētājs paskaidroja. — Tranaja ir
planēta, un šai vārdā sauc arī zvaigzni, ap kuru tā riņķo.
— Nekad neesmu par tādu planētu dzirdējis. — Klerks paņēma no plaukta zvaigžņu katalogu, kosmo- tūrisma karti un reto galaktisko maršrutu rokasgrāmatu.
— Hm … — viņš pēc brītiņa norūca. — Katru dienu iznāk uzzināt kaut ko jaunu. Jūs gribat pasūtīt biļeti uz Tranaju, mister …
— Gudmens. Marvins Gudmens.
— Tad, lūk, mister Gudmen, izrādās, ka no Tranajas mūs šķir milzu attālums. Šī planēta atrodas Piena ceļa ^etējā malā. Uz turieni neviens nebrauc.
— Zinu. Vai varat man sagatavot nepieciešamos dokumentus? — Gudmens jautāja, un viņa balsī ieskanējās slēpts saviļņojums.
Klerks pakratīja galvu.
— Diemžēl tas nav iespējams. Pat nonskedi tik tālu neaizklimst.
— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?
Klerks valdzinoši pasmaidīja.
— Neraizējieties! Es jūs nogādāšu uz planētu, kura ne ar ko neatšķiras no Tranajas, ja vien neskaita tādas priekšrocības kā ātra satiksme, pazeminātas cenas, komfortablas viesnīcas, ekskursijas …
— Es braucu uz Tranaju, — Gudmens stūrgalvīgi atkārtoja.
— Tikt uz turieni nav ne mazākās iespējas, — klerks pacietīgi skaidroja. — Ko jus cerat tur atrast? Es jums labprāt palīdzēšu …
— Jūs man palīdzēsit, pārdodams biļeti kaut vai līdz …
Klerks uzmeta ašu skatienu apmeklētāja kalsnajam, mazliet sakumpušajam augumam.
— Ja jūs meklējat piedzīvojumus, — viņš pārtrauca Gudmenu, — ieteicu planētu Afrikanuss II. Tā ir aizvēsturiska pasaule ar mežoņiem, cilvēkēdājām papardēm, staignām smiltīm, aktīviem vulkāniem, pterodak- tiliem un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Ekspedīcijas startē no Ņujorkas ik pēc piecām dienām. Maksimāls risks un vienlaikus — absolūta drošība. Mēs garantējam jums dinozaura galvu. Ja neiegūsit to, birojs atmaksās visus ceļa izdevumus.
— Tranaja, — sacīja Gudmens.
-— Hm, — klerks vērtējoši palūkojās uz klienta sakniebtajām lupām un spožajām, stingi tālumā vērstajām acīm. — Varbūt jums apnikuši Zemes puritāniskie likumi? Tādā gadījumā atļausit piedāvāt ceļojumu uz AlmagordoIII — «Dienvidu zvaigžņotās debess pērli». Desmit dienu reiss uz kredīta! Paredzēts apmeklēt noslēpumainos Almagordo iedzimto kvartālus, divas vīna darītavas, astoņus naktslokālus (pirmā glāzīte uz firmas rēķina), apskatīt cintāla fabriku, kur ar milzīgu atlaidi var iegādāties īstas cintāla jostas, apavus un portfeļus… Almagordo meitenes ir skaistas, dzīvespriecīgas un atbruņojoši naivas. Tūristus viņas uzskata par visaugstāko, visvēlamāko cilvēka tipu. Bez tam …
Gudmens pakratīja galvu.
— Kāds ir Tranajai tuvākais punkts, līdz kuram jūs varat mani nogādāt?
Klerks negribīgi izņēma no atvilktnes biļešu žūksni.
— Ar «Zvaigžņu karalieni» jūs varat aizlidot līdz Legisai II un no tās — ar «Galaktikas skaistuli» līdz Oumei. Tur pārsēdīsities vietējās transporta firmas kuģī, kas nolaidīsies uz Mačangas, Inčangas, Pankan- gas, Lekungas, Oisteras un, ja vien ceļā necietīs avāriju, nogādās jūs uz Tungbradaru IV. Pēc tam (ja laimēsies) ar nonskedu šķērsosit Galaktisko virpuli un nokļūsit uz Alumsridgijas, no kurienes pasta raķete lido līdz Belismorantai. Esmu dzirdējis, ka pasta raķetes tur vēl kursē… Tādējādi būsit veicis apmēram pusceļu, tālāk vajadzēs kulties pašam uz savu roku.
— Labs ir, — Gudmens teica. — Vai paspēsit man līdz vakaram sagatavot visus nepieciešamos papīrus?
Klerks apsolīja, paskatījās uz klientu un, mazliet apjucis, nomurmināja:
— Mister Gudmen, atļaujiet pajautāt, — ar ko šī tālā planēta jūs tik ļoti savaldzinājusi?
Gudmena sejā ievilkās svētlaimīgs smaids.
— Tranaja… — viņš domīgi sacīja. — Tā ir Utopija.
