Vins ir speks un speks, vins ciesi satver pasauli. Un skaistai lellei nav lielakas laimes ka klut par vina sievu. Ko tad? Vini nepamet noziedzibas prieksniekus, jus nevarat beigt vinus milet, vel jo mazak domat par nodevibu vai nodevibu. Tacu prioritates mainas, un kaisliba, kas rodas pret otru, ir nepieludzama – ta sarauj dveseli gabalos, tracina ar neiespejamibu but kopa. Vispirms jums ir jaaug pari sev, jaiemacas pretoties un japarstaj but tikai skaistai lellei.
Skaista lelle.
Mans toreizejais toposais virs saka musu iepazisanos ar aptuveni sadu definiciju, lai gan vinam skita, ka vins slaveja: “Cik skaista lelle!”, neliekot fraze negativas nozimes. Bet katru gadu sie vardi manas smadzenes iespiedas arvien dzilak. Skaista lelle, Vana nekad nekludas par cilvekiem.
Mes satikamies bridi, kad man bija nepieciesams atbalsts. Es vinu mileju – par gaisu, ko vins ieelpoja manas plausas. Es vinu mileju, neskatoties uz to, ka vins bija trisdesmit gadus vecaks – skiet, ka es to nekad nepamaniju. Ivans Aleksejevics Morozovs burtiski noslaucija mani no kajam ar speka un speka sajutu, tik jaunas skaistas lelles var iemileties, neatskatoties. Es ari nevareju pretoties – ielidoju taja ka bezdibeni, metoties sava stabilitate un laimigaja nakotne.
Un, iespejams, sadu sabrukumu izprovoceja ieprieksejie divi bezceribas gadi. Mana mate nomira, kad tikko iestajos muzikas skola. Berni, pat astonpadsmitgadigi, nekad nav gatavi sadiem notikumiem – un es tiem biju mazak gatavs neka citi. Es redzeju savu tevu beres, tacu vins steidzas izteikt lidzjutibu un atri pazuda pie apvarsna – tiesi tapat, ka pazuda taja gandriz uzreiz pec manas piedzimsanas. Un es paliku viena. Maskavas dzivoklis, protams, man deva prieksrocibas, kuru nebija daudziem citiem, bet es netiku gala ar dzives spiedienu. Nacas pamest studijas, baidijos iziret dzivokli – biju dzirdejis pietiekami daudz sausmu stastu par to, ka citi irnieki posta mebeles vai krapj maksajumus. Pie ka es versisos, ja mani pievils? Vai meklejat savu tevu, izskidis pie apvarsna? Tatad vins netiks gala – glevulis, kurs reiz pat nevareja izturet neplanota berna svaru, ko mes varam vinam nemt? Psihologiem daleji ir taisniba – visas problemas ir no bernibas. Nav brinums, ka zemapzinas limeni es nevaru izturet viriesu vajuma pazimes.
Tomer darbu man izdevas atrast – tiku uznemta neliela modelu agentura. Par laimi, daba palidzeja: es nemu pec savas mates pec izskata un blondiem matiem, bet no teva tikai ieguvu augumu. Kadreiz pusaudza gados jutos neveikli un sturaina, budama klase garaka, bet pec tam savu lomu nospeleja sis trumpis. Ieguvusi darbu agentura, es nevilus saku sapnot, ka dzive klus labaka – nopelnisu naudu un atgriezisos skola. Diez vai man ir neparspejams talants, bet muziku macos jau no agras bernibas un diezgan citigi. Vai ari es nopelnisu tik daudz, ka man nevajadzes diplomus, un es varu macities vokalu un solfedzo majas, pie labakajiem pasniedzejiem no tas pasas muzikas skolas vai pat konservatorijas. Ar tadam domam aizmigu, pie sevis atkartojot, ka vajag tikai nedaudz pagaidit. “Pagaidi nedaudz” ir stulbakais maldigs prieksstats, ar kuru saskaras ikviens, lidz vins saprot, ka gaidisana nav dzive, bet vienmer tas slieksnis.
Vini maksaja santimus, lai paraditos uz podiuma, bet reizem meitenes tika cauri: dazas devas uz lielpilsetu soviem, dazas nokluva slavenu dizaineru stata, dazas jau bija devusas uz arzemem, lai tur noklutu, un dazas – visveiksmigakas. tie – nokluvusi reklama. Mes, kas gaidijam, ka laime pagriezisies musu virziena, knapi savilkam galus kopa, bet sapratam: citadi liktenis mus neredzetu. Galu gala vinu ir tik daudz, ka es jau esmu redzejis. Iluzija par sapna tuvumu loti sajauc merki.
Vika, piemeram, saja iluzija bija jau septinus gadus, bet joprojam ticeja – it ka nesaprastu, ka pec isa briza un pat mazi pjedestali vinai nespides, vienmer bus svaigas asinis. Naivs mulkis. Mes visi bijam naivi mulki. Bet tiesi Vika bija pirma no manam draudzenem, kas padevas, dodoties eskorta. Es uzzinaju par so veidu, ka atri nopelnit naudu nedelu pec pievienosanas agenturai. Prieksnieks nevienu nepiespieda – gluzi otradi, tas tika pasniegts ka kaut kas lidzigs bonusam: bagatas klientes bija gatavas dargi maksat par skaistu modeli, lai paspilgtinatu savu vakaru. Meitenes gaja uz banketiem, bet es joprojam nebiju tik naiva, lai nesaprastu – ne tikai uz banketiem. Ne jau par banketiem bagati puisi maksaja musu prieksniekam lielas summas. Un es nevareju nolaisties lidz sadiem ienakumiem.
Un pec daziem menesiem naca atklasme: nevis laime izvelejas laimigos, bet gan drosmigakie, kuri kaut kada veida veica savu celu. Un vini noteikti nekavejas “iziet” ka eskorts – it ipasi vietas, kur vareja iegut noderigus sakarus. Tapec Vika padevas. Un kaut ka uzreiz jutos svaigaks, it ka butu pietiekami izgulejies. Iespejams, tiesi sads efekts ir, ja tals sapnis tiek aizstats ar realiem planiem. Vinas acis paradijas uguns, it ka vinu butu parstajusi apgrutinat vinas vecums un neizbegama norakstisana. Es toreiz kluseju – neteicu, ka pec nepilniem pieciem gadiem vina tiks izlaista metalluznos un bez eskorta. Diez vai bagatiem veciem, ko samaita nauda un vara, ir vajadzigas trisdesmitgadigas palaistuves.
Tacu kadu dienu Vika mani pierunaja iet vinai lidzi uz sadu banketu.
