Kad Rena skiras no sava milota, vina sava murga nevareja iedomaties, ka driz bus precejusies ar citu virieti. Tomer si diena ir pienakusi, un meitene ir izveles prieksa – druma eksistence ar tiranu viru vai begsana caur burvju portalu nezinamaja.
"Skiet, ka musu pasaka ir beigusies, Ian."
Rena bija jautra un centas neizradit, ka gara, stalta brunete, dejojot ar gubernatora vargo meitu, mida nevis ratsnama deju zales puleto parketa gridu, bet gan savu sirdi. Aizvainojums un greizsirdiba dedzinaja manu dveseli ar indigu uguni. Tas, ka jauna aristokrate, kas darza slepus nozaga vinas skupstus, aizmirsa par vinu daudz labak dzimuso meitenu loka, skita neticami nezeligi. Kas ta par dejosanu! Jans visu vakaru pat neskatijas uz vinu.
– Tur tu paslepies, nelietis! – pamate peksni paradijas klusa prieksnama nosturi, kur bija saspiedusies kada bagata rupnieka meita, kas priekslaicigi aizgaja pensija, apzinoties, ka hercoga Holdera dels nelugs vienkarsas migas meitu dejot. "Nac, Irena, Pont-Arois grafs loti velas jus satikt." Esiet jauka un smaidiet.
– Kas tas par “Ponturu” ir? No kurienes vins naca, mamin?
– Ne Pontura, stulba, bet Pont-Arois! – Leira Selezija apklusa un nozimigi paskatijas uz savu pameitu. "Vai jus neesat dzirdejusi, ka sis izcilais grafs nesen ieradas sava dzimtene, lai atgutu no savainojuma?"
Ja godajamajai leirai bija vajums, tad ta bija tikai titulu milestiba. Vienkarsa ciema mucinieka meita vina vispirms apprecejas ar savas kopienas prieksnieku, pec tam ar garamejosu bagatu pundurtirgoni, ar kuru vinai piedzima divas meitas. Apglabajusi savu otro viru, Selezija veica lecienu pa socialajam kapnem un kluva par Leir te'Marso sievu. Jaunaka muiznieka tituls, kas turklat nav mantojams, atvera gimenei muiznieku maju durvis. Cienijamais un bagatais rupnieks, kurs dzivoja pilsetas nomale liela ipasuma, tika aicinats visur, un Leirai Selezijai tas loti patika. Vinai tas tik loti patika, ka vina nolema nostiprinat savas pozicijas, apprecot vira meitu ar istu, dabigu aristokratu.
Rena neko nebija dzirdejusi par ievainoto karotaju, tapec sekoja pamatei, bazigi skatidamas apkart. Vina jau saprata, ka Leira Selezija ir iestajusies par savu toposo znotu, jo neslepa drosmigus planus ne no sava, ne no teva. Un te bija absoluti bezjedzigi iebilst. Rena jau sen uzzinaja, ka vinas tevs Lairs Ingmars te'Marso dara tikai to, ko velas vina sieva.
Viesi druzmejas ap uzkodu baru un karsu spelu galdiem telpas talakaja gala. Pagajusi turp garam dejojosajiem pariem, Leira Selezija majestatiski nolieca galvu apmeram cetrdesmit gadus veca, tieva, gara viriesa prieksa ar planam, koptam usam. Bagatigais zelta izsuvums uz kamzola nespeja noslept vina ievainojumus – viena vina roka tika amputeta.
– Prieks iepazities, jauka jaunkundze! Leira te'Marso, vai atlausi man palugt saimnieci Irenu dejot?
– Protams, jusu ekselence, ar prieku.
“Tu labprat to daritu! Te nu mes esam!" – Rena pazibeja.
Tas, ka sis karotajs pat neprasija vinas velmes, vinai uzreiz daudz ko pateica. Un kur vinam jadejo? No pamates vardiem mes varam secinat, ka Pont-Arois pec ievainojuma ir tik tikko dzivs, un nav ari rokas. Draudigais celms kreisas rokas vieta izskatijas nepatikams, lai gan tas bija parklats ar metala plaksni. Lai ari cik Rena sev parmeta savu bezjutibu un necienu pret ievainoto varoni, vinas skatiens turpinaja atgriezties pie trukstosas rokas.
Grafs satvera Renu aiz elkona un veda uz dejotaju loku, kur Ians, starp citiem pariem, griezas. Tagad jauna dendija valsi speleja ar markiza deiives meitu.
“Vins tos maina ka saplestus cimdus! Tapec vins mani izmeta.
Rena peksni saprata, ka skan vinas iemilota “Roza valsa” pirmas taktis. Turpmak sadas negativas asociacijas saistisies ar so skaisto melodiju! Blakus dejo Ians, bet otra puse un nepatikamais, bezceremonigais grafs, kurs piespieda sevi klut par partneri. Meitene samazinaja atrumu, balstoties uz deju apavu purngaliem uz parketa gridas, un pedeja bridi vienkarsi atrava roku, jo Pont-Arois nepieversa uzmanibu vinas pretestibai un turpinaja vilkt vinu deju apli. .
– Kas noticis mila? – viriesa lupas ielauzas smaida, bet vina acis izskatijas saspringtas.
"Es sastiepu potiti un nevaresu ar jums dejot, graf." Ludzu, atvainojiet mani.
Tumsajas acis mirdzeja divaina jautriba un dusmas. Garais virietis paspera soli vinai preti, regojoties un iebiedejot Renu ar savu augumu.
– Kad tas notika, mans dargais?
– Kamer mes devamies pie tevis ar macu… ar mati. Es nedomaju, ka tas ir nekas liels, bet es gribetu glabt savu kaju, ja jus neiebilstat, jusu ekselence. "Lai neizskatitos rupjs, vina steidzas piebilst: "Ja velaties, mes varetu staigat pa gaiteni."
Uzstat uz dejosanu no Pont-Arois puses butu pilniga nezina. Vins pasniedza Rene savu roku (par laimi veselo), un vini lenam gaja pa ziedu vitnem izrotato kolonadi.
Sajutusi sava pavadona saspringto, ja ne aizvainoto, klusumu, Rena meginaja kliedet neveiklibu, runajot:
– Cik ilgi jus esat atgriezies musu zemes, mans kungs?
– Ir pagajusi nedela, kops dziednieki mani izlaida no Triestes slimnicas. Pec divdesmit gadu prombutnes atgriezos dzimtene.
– Jus drosi vien atklajat, ka seit daudz kas ir mainijies?
