Sniega pika полностью

Manā kabatas portfelī ir pase, darba apliecība, vairākas dažādu krāsu grāmatiņas ar atzīmēm par biedru naudas samaksu, bet es pats esmu rēgs, efemera. Nedrīkstu staigāt pa šo nosnigušo ietvi, elpot šo gaisu, kas ir spēcīgs kā ožamais spirts. Pašam beztiesīgākajam no beztiesīgajiem, pat tam, kam atņemti visi dzīves labumi un kas uz mūžu ieslodzīts cietumā, ir vairāk tiesību nekā man. Neizmērojami vairāk!

Es tā domāju, taču ne vienmēr tam ticu. Apkārtējā pasaule ir pārāk pierasta un pazīstama. Koku zari nosarmojuši un izskatās pēc jaunu briežu ragiem. Vadi tikko saskatāmi pret bezkrāsainajām debesīm. Tie kļuvuši resni un balti kā Manilas virves. Uz fizikas fakultātes jumta baltā puskrēslā stingst antenas. Gluži kā spocīgas fregates

masti. Ķīmijas fakultāte liek sevi manit ar elementorganisko ēteru dīvaino smaržu — nekādi netieku skaidrībā, vai tā ir patīkama vai, otrādi, pretīga.

Ierastā ikdienišķā pasaule! Vienīgi tikai atmiņa kā satraucošs kamols nospiež sirdi.

Vēl vakar bija vasara, bet šodien — ziema. Cik daudz melu šai vārdā «vakar»! Nē, tas nebija vakar …

Man nav mēteļa. Pareizāk sakot, tas karājas kaut kur uz pakaramā, bet numuriņš atrodas cita kabatā. Atkal meli: «cita». Ne jau cita … Gluži vienkārši tam vēl nav izdomāts nosaukums. Eju ātri, lai nesaltu. Kaut kā iztikšu bez mēteļa. Agrāk bieži skraidīju tikai uzvalkā vien uz ķīmijas fakultāti vai galveno ēku.

Apstājos un nodrebēju. Tā tik vēl trūka! Tikko nepakļuvu zem milzīga «MAZ». Šoferis izliecās ārā, un kopā ar elpas pērļaina- jiem garaiņiem tīrajā, saltajā gaisā izlauzās biezu lamu vārdu krusa.

Iesmējos. Tu nu gan esi muļķis, šofer! Es taču esmu tikai šķietamība. Brauc man virsū drošāk! Tavs aizstāvis pratīs panākt attaisnošanu. Ne.var nogalināt to, kā nav. Es esmu staigājošs juridisks gadījums.

Kādas gan muļķības visu laiku nāk prātā! Cenšos neaizmirsties un nenovirzīt uzmanību. Man jāatceras, ka esmu te svešs.

Pretī nāk raiba studentu rinda. Mazliet gāzelēdamies, viņi iet bezrūpīgi un lepni kā musketieri pēc kārtējās uzvaras pār kardināla gvardiem, skaļi smiedamies un nevaldāmi lielīdamies.

—   Kas tev tika, Pingvīn? — slaids švītīgs puisis pagriežas pret rudmatainu resnīt i.

—  Tīrie nieki! Lengmīra absorbcijas izo- terma, elektriskais dubultslānis un ūdens molekulas dubultstruktūras modelis… Tīri vai spēlēdamies …

«Nokārtojuši fizikālo ķīmiju,» — nodomāju un palēnināju soli.

—   Tu tikai paskaties, ko esmu uzvilcis, — ■ teica resnītis, no šalles apakšas izvilkdams balti svītrota zila krekla apkakli. — Nesaprotu, kā tas vēl turas kopā! Visos eksāmenos to velku. Tas ir laimes krekls! Uzvalks un tupeles arī veci, vēl no skolas laikiem.

—   Vai nosvinēsim? — man aiz muguras atskanēja jautra, aizsmakusi balss.

—   Lai iet!

Es jutu vieglu, mazdrusciņ skumju skaudību.

Te jau ir sarkanās granīta kāpnes. Apsnigušās Kanādas egles. Ar koķetu sniega micīti apsegtais Butļerova plikais akmens pauris.

Kā parasts, bāzu roku kabatā pēc caurlaides. Sirds sažņaudzās un saskrēja papēžos. Pārspīlēti moži apsveicinājos ar dežuranti un, pabāzis tai zem deguna puspavērto caurlaidi, aizskrēju uz liftu.

Nabaga sieviete! Ja viņa būtu redzējusi, kāds datums ierakstīts ailē «pagarināta līdz…»!

Iedegās sarkanā bultiņa. Tūlīt atvērsies lifta durvis. Nodomāju, 'ka labāk nebraukt uz ceturto stāvu. Kas notiks, ja sastapšu viņu vai kāds mūs ieraudzīs kopā? Jau no šās domas vien man kļuva auksti.

Par braukšanu uz māju nevarēja būt ne runas. Vecāki to neizturētu. Tie neko nedrīkst zināt. Ja satikšu viņu, vajadzēs tūlīt par visu vienoties. Viņš jau sapratīs.

Pat iesmējos, domādams par «viņu». Humors droši vien ir tieši proporcionāls situācijas neparastumam un nedabiskumam. Un tāda pāreja notika vienā mirklī! Vismaz subjektīvi vienā mirklī. Bet objektīvi? Cik ilgs laiks pagājis no tā brīža, kad es disertācijas aizstāvēšanā norāvu melno pārklāju?

Pret manām teorētiskajām premisām neviens īpaši neiebilda, šefs, dabiski, sniedza spožu atsauksmi, oficiālie oponenti piesējās tikai pie dažām detaļām. Viens no viņiem, profesors Prosohins, ar kabatas lakatiņu ilgi slaucīja brilles, pūta elpu uz stikliem un krekstēja. Gausā, čīkstošā balsī kā nesmērēts ritenis viņš kaut ko murmināja, noliecies pār papīra gabaliņu. Visiem bija pilnīgi vienalga, cik disertācijā nodaļu, lappušu un zīmējumu, cik plaša mūsu pašu un ārzemju bibliogrāfija. Zinātniskās padomes locekļi domās jau bija darbu novērtējuši un garlaikodamies klausījās apnicīgo un pedantisko profesoru.

Laiku pa laikam pierakstīju atsevišķus teikumus. Man vēl vajadzēs atbildēt. Un tad Prosohins savu runu beidza ar sakramentālo frāzi:

—   Tomēr pamanītie trūkumi nekādā ziņā nemazina šā darba nozīmi, jo tas atbilst visām izvirzītajām prasībām, un tā autors neapšaubāmi pelnījis, ka viņam piešķir fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta zinātnisko grādu.

Zinātniskās padomes priekšsēdētājs profesors Valentinovs, stalts skaistulis ar sirmiem alumīnija krāsas matiem, cienīgi noklepojās un jautāja: